Gatavojoties Latvijas simtgadei, mēs, «25 Wolves» komanda, esam apņēmušies ik nedēļu pastāstīt un parādīt kādu no Latvijas dabas brīnumiem. Pēdējo gadu laikā esam centušies katru brīvu brīdi pavadīt Latvijas mežos, pļavās un purvos. Esam sakrājuši milzum daudz stāstu, bilžu un video par piedzīvoto, un vienubrīd sāka šķist, ka tā būtu laba ideja – padalīties ar tiem, kam tas varētu būt interesanti.
Ar vecākiem bērnībā vismaz reizi gadā braucām uz Siguldu. Atceros, ka līdz trošu tramvajiņam viss vēl bija daudzmaz ciešami, bet, kad bija jāvelkas tas gabals no Turaidas atpakaļ uz Siguldas dzelzceļa staciju, garām kaut kādām garlaicīgām alām, pāri tiltam un tad augšup kalnā, kuram nav gala… nu tas bija pāri maniem bērna spēkiem, un tēvs mūs ar brāli pārmaiņus stiepa kalnā un lādējās par to, ka vispār mūs paņēmis līdzi.
Arī mana pirmā klases ekskursija bija uz Siguldu. Tiekot svaigā gaisā, mums šķita, disciplīna zaudē savu spēku, mēs palikām par mežoņiem, ampelējāmies, smējāmies un tracinājām skolotājas. Klases ekskursijās mazāk par visu mani un, pieļauju, arī manus klasesbiedrus interesēja alas un pilis. Atceros tikai to, kā mājās atvedu lētāko Siguldas spieķīti un sirdi plosošo stāstu par Turaidas rozi.
Izrādās, ka Siguldas spieķim jau ir vairāk nekā 200 gadu vēsture, un tas viss aizsācies 19. gadsimtā, kad vietējie muižnieki senlejas straujajās nogāzēs bija izveidojuši tā saucamās Alpu pastaigu takas, kur spieķim bija praktiska nozīmē. Bet stāsts par Maiju jeb Turaidas rozi spēja apklusināt pat untumainākos klasesbiedrus. Mēs atvērtām mutēm klausījāmies par mīlestību, kaislībām, greizsirdību un upurēšanos. Stāstam bija sliktas beigas, un tas atstāja vieglu rūgtuma sajūtu, kura atgriežas ikreiz, kad nonāku pie Gūtmaņa alas.
Vēlāk izrādījās, ka šis stāsts ir kāda sena vācu teikas adaptācija un tam ar reāliem notikumiem neesot nekāda sakara, bet šodien tam vairs nav nekādas nozīmes, jo savas saknes tas ir izpletis daudz tālāk par Gūtmaņa alu. Runājot par nelielo avotiņu, kas iztek no Baltijas lielākās alas, kāda teika apgalvo, ka tur esot ierakta lībiešu vadoņa Rindauga neuzticīgā sieva, kura tik gauži raudājusi, ka izskalojusi nelielu strautiņu.
Siguldā iespējams apskatīt Velnalu, ko gan nevar uzskatīt par kaut ko ārkārtēju, jo Latvija, īpaši Vidzeme, ir piekaisīta ar velnalām. Tepat Siguldā ir atrodama Kraukļu ala ar savu šausminošo stāstu un Pēterala, kas pieredzējusi ne mazums ciešanu. Nevajag piemirst arī par Raganu katlu, kur notikušas vērienīgas spīganu sapulces. Tā vien šķiet, ka stāsti, kas saistās ar mīlas mokām, konfliktiem un nelabajiem spēkiem, tautā iesakņojas labāk nekā stāsti ar labām beigām. Interesanti, ka Pirmās brīvvalsts gados Gūtmaņa alu ieteikts pārsaukt par Labvīra alu. Tomēr ierosinājums neguva nepieciešamo atbalstu.
Šodien esam ieradušies pie Gūtmaņalas apskatīt uz pāris dienām par mediju sensāciju kļuvušo noslīdeni, uz kuru ģeologi aicina vest skolēnus, lai uzskatāmi demonstrētu procesus dabā. Pie noslīdeņa izvietota zīme, ka maršruts ir slēgts, tomēr tas attur tikai dažus. Pārējie pa dubļiem brien pāri noslīdenim, pāri nogāztā koka saknēm un turpina ceļu.
Sekot līdzi «25 Wolves» komandas aktivitātēm iespējams: