Aviācija mūsdienās attīstās arvien vairāk, un arī pilota profesija vairs nav nekāds retums. Turpinot TVNET rakstu sēriju par dažādām profesijām, vēlamies jūs iepazīstināt ar lietuviešu izcelsmes piloti Linu Malaukauskaiti. Jā, viņa strādā par piloti jau vairāk nekā 10 gadus, no tiem astoņus gadus viņa dzīvo Latvijā. Intervijā ar TVNET Lina stāsta ne tikai par savu profesiju, bet arī papildu aspektiem, ko šī nodarbošanās viņai iemācījusi.
Lai arī Lina pamazām apgūst latviešu valodu, mūsu intervija notika angļu valodā. Pirms sarunas viņa man lūdza vienu lietu - tulkojot interviju latviešu valodā, pēc iespējas izvairīties no nolieguma formām, jo ikdienā viņa cenšas izmantot tikai pozitīvas formas.
Ja kāds tev jautā, vai tu vēlētos tēju, «nē, nevēlos» atbildes vietā Lina iesaka izmantot «es labprātāk iedzertu ūdeni». Tik vienkārši!
TVNET: Lūdzu, pastāsti man par savu profesiju! Cik ilgi tu strādā par piloti un kā nolēmi, ka vēlies par tādu kļūt?
Lina: Lidmašīnas pilots ir viena no top piecām izaicinošākajām profesijām pasaulē, līdzās ugunsdzēsējiem, armijniekiem un policistiem. Tā prasa zināšanas, garīgu un fizisku sagatavotību, koncentrēšanās spējas un daudz ko citu. Viena no manām mīļākajām lietām šajā karjerā ir tā, ka lēmumi ir jāpieņem tagad! Nevis rīt, nevis pēc kafijas pauzes vai sarunas ar kolēģiem, bet gan tagad. Lidojuma laikā izjūtam spiedienu, saskaramies ar dažādām situācijām, analizējam, pieņemam lēmumus un plānojam uz priekšu. Šī ir arī formula, ko izmantoju savā ikdienas dzīvē.
Pagājušajā novembrī apritēja tieši 10 gadi, kopš mana pirmā lidojuma kā lidaparāta pilotei. Tas, ka man joprojām ļoti patīk lidot, ir lieliski. Diezgan bieži izjūtu lielu laimi, ka varu strādāt un lidot ar Boeing737!
Vai skaiti kilometrus, ko esi nolidojusi? Kāds ir tavs skaitlis?
Piloti gaisā skaita stundas. Man tās ir vairāk nekā seši tūkstoši. Tas nav nekāds rekordliels skaitlis, jo cenšos balansēt starp lidojumiem un savu privāto dzīvi – tā ir mana prioritāte.
Vai vienmēr esi vēlējusies kļūt par piloti? Par ko vēlējies kļūt, kad biji maza? Kā nolēmi, ka jāiet šajā virzienā?
Jā! Debesis, mākoņi, vētras un zvaigznes debesīs man vienmēr ļoti patikušas. Vienmēr esmu ļāvusi sev plūst pa straumi. Sākotnēji kautrējos kādam stāstīt par savu kaislību, taču dziļi sirdī es jau lidoju. Atceros to mirkli, kad Kauņas debesīs reiz pamanīju lidmašīnu, kas veic akrobātiskus trikus... Tas bija īsts mirklis. Laiks bija apstājies, visas domas no galvas pazuda un koncentrējos tikai uz dejojošajām skaistulēm – tas nav mainījies arī tagad! Es joprojām debesīs pamanu lidmašīnas, skatos uz tām ar smaidu un prieku.
Kad biju maza, vēlējos kļūt par fotožurnālisti, alpīnisti, laikmetīgās dejas dejotāju, mākslinieci, astronomi un, protams, astronauti.
Vienkārši ļāvos saviem sapņiem un pēc tam skatījos, kā tie piepildās.
Ļoti svarīgi ir tas, ka neļāvu šaubām sevi kontrolēt. Šis ir mans ieteikums jauniem cilvēkiem – sekojiet savai sirdij un jums sekos arī prāts! Tas izklausās kā no grāmatas, taču tieši tas man palīdzēja!
Tolaik, apmēram 2000. gadā, bija teju neiespējami kādā lidsabiedrībā dabūt pilota darbu, pat tad, ja arī tavi ģimenes locekļi ir piloti. Es šajā nozarē biju pilnīgi viena, visi mani ģimenes locekļi nodarbojas ar profesionālu sportu. Pirmkārt, biju meitene, un, otrkārt, nepazinu nevienu citu pilotu, taču tas mani neapturēja. Es nezināju, kā un kad, taču zināju, ka lidošu, un, lūk, kas notika! Mūsdienās lidsabiedrības ir mainījušās. Šobrīd ir iespējams dabūt darbu jebkurā pasaules valstī, tev tikai jāizvēlas, kur vēlies dzīvot!
Kur tu apguvi šo profesiju un cik daudz laika tam bija nepieciešams?
Man bija vajadzīgi pieci gadi. Es studēju Viļņas Ģedimina tehniskajā universitātē (VGTU) – Antana Gustaiča aviācijas institūtā. Ieguvu aviācijas inženieres diplomu, kā arī komercpilotes apliecību. Tas bija labs sākums. Vēlāk sapratu, ka vēlos strādāt lidsabiedrībā, un studēju papildus.
Mūsdienās viss ir daudz vienkāršāk. Ir vajadzīgi divi, trīs gadi, lai apgūtu pamatlietas lidošanai ar mazām lidmašīnām. Pēc tam atliek vien eksāmeni, licences iegūšana, un tu esi gatavs savam sapņu darbam!
Nav nekāds noslēpums, ka daudzi piloti ir vīrieši. Vai nebija bailīgi būt vienai no viņiem?
Nekad. Man nekad nav rūpējis šis aspekts, pat tad, kad biju pusaudze un lidoju ar planieri. Zināju, ka man ir nepieciešamās prasmes, lai lidotu labi, un tas arī viss.
Es vienmēr saku, ka nav tāda vīriešu vai sieviešu darba. Ir tikai aizraušanās, sapņi, drosme, personīgā attieksme, raksturs, vajadzīgās spējas un smags darbs, lai to sasniegtu.
Protams, laiku pa laikam notikušas arī kļūmes, taču pat tad es nekad nešaubījos. Pat tad, ja dzirdēju kādu «nē», man tā bija kā degviela turpinājumam, esmu spēcīga personība un, ja kāds man saka nē, tas nenozīmē, ka neatradīšu citu veidu.
Kā notiek studijas? Cik daudz laika ir nepieciešams, līdz iespējams sēsties pie lidaparāta stūres?
Būtībā teoriju māca tāpat kā visās citās universitātēs, tikai papildus mums bija aizņemtas vasaras, kuras pavadījām lidlaukā netālu no Viļņas. Lidojām ar mazām lidmašīnām – Cessna 152, Cessna 172, Cessna 310. Perfektas vasaras! Tās ir labas atmiņas!
Galvenokārt studiju laikā apgūst aerodinamiku, meteoroloģiju, navigāciju, lidmašīnu darbību, lidmašīnu sistēmas, lidojumu plānošanu un kalkulēšanu, radio komunikāciju un, protams, gaisa likumus, kā arī cilvēku darbības. Tomēr aviācija ietver daudz vairāk, piemēram, to, kā strādāt komandā, kā tikt galā ar stresa situācijām utt. Varbūt tas izskatās un liekas ļoti sarežģīti, taču patiesībā tā nav. Ja cilvēks vēlas kļūt par lidaparāta pilotu – viņam būs gana daudz motivācijas studijām!
Pie lidaparāta stūres iespējams sēsties uzreiz! Vajag tikai doties uz tuvāko skolu. Pirmo lidojumu iespējams veikt jau pirmajā skolas dienā paralēli teorijas studijām. Tas ir pirmais solis. Protams, viss ir atkarīgs no vēlmēm, piemēram, tā, kādu licenci vēlies saņemt, cik stundas plāno lidot, kā arī to, kāda pieredze ir nepieciešama.
Vai atceries pirmo reizi, kad viena pati pacēli lidaparātu no zemes? Kādas bija sajūtas?
Es atceros katru savu lidojumu vienatnē, tie nav bijuši pārāk daudz. Mans pirmais lidojums vienatnē bija ar planieri Blanik L13. Es no laimes dziedāju! Skatījos uz skaisto Nemunu netālu no Pociūnai lidlauka. Tas bija ļoti skaists un mierīgs vakars... Es biju tik lepna, ka beidzot to izdarīju!
Mans otrais lidojums vienatnē bija ar Cessna 152 lidaparātu. Patiešām brīnišķīgs lidojums ļoti vējainos apstākļos. Vairākas dienas laikapstākļi bija pārāk vējaini lidojumam vienatnē, taču teicu savam instruktoram, ka vairs nevaru nociesties, un viņš man uzticējās. Es lidoju labi un ar pārliecību.
Un, protams, atceros pirmo lidsabiedrības lidojumu ar Saab2000 lidaparātu. Tas tik bija kaut kas! Tik daudz kas jādara, viss notika tik ātri – jāaizpilda daudzi dokumenti, jāpārbauda sistēmas, jākomunicē ar ATC pa radio un vēl jāvada lidaparāts. Joprojām atceros sava instruktora vieglo, apvaldīto smaidu sejā, taču viņš bija ļoti draudzīgs, atbalstošs un man viss izdevās.
Es ticu, ka arī drīzā nākotnē man būs šādi lidojumi. Tā ir daļa no pilotu dzīves. Jauns lidaparāts, pirmais lidojums kā kapteinei utt. Viens no iemesliem, kāpēc man tik ļoti patīk mans darbs, ir tas, ka saskaros ar jauniem izaicinājumiem, apgūstu daudz jauna un kustos uz priekšu!
Vai kādreiz esi saskārusies ar dzimumu diskrimināciju?
Es personīgi neesmu. Tas ir mans ceļš, kuru eju, un neļauju citiem sevi apšaubīt. Tomēr esmu pārsteigta, ka jau vairākus gadus pēc kārtas VGTU pilotus nepabeidz neviena sieviete tikai tāpēc, ka viens vīrietis – psihologs uzskata, ka šī profesija nav domāta sievietēm. Pēc testa viņš iesaka sievietēm izvēlēties citu profesiju! Kādā laikā mēs dzīvojam? Un kādas viņam ir tiesības sagraut sieviešu sapņus? Esmu sākusi šo lietu pētīt sīkāk un centīšos viņam neļaut tā turpināt. Jā, šai profesijai ir vajadzīgas noteiktas spējas, taču katram cilvēkam ir tiesības izvēlēties to, kas priekš viņa ir labāk. Šis jautājums mani patiešām sadusmo, tāpēc
vēlos atbalstīt un iedrošināt visas sievietes sekot savai sirdij un sapņiem!
Sievietēm ir svarīgi atbalstīt citai citu. Ir svarīgi gūt motivāciju un iedvesmu no spēcīgām sievietēm, kuras dzīvē ir daudz sasniegušas, kā arī atradušas balansu.
Kas ir labākais, esot pilotei? Kāpēc tev patīk šī profesija?
Man patīk tas, ka mana dzīve ir līdzsvarā – gan lidošana, gan mana privātā dzīve ir harmonijā. Man patīk it viss, kas ir saistīts ar pilota darbu. Darba dinamika, nemitīgā kustība, nekad nav garlaicīgi, un katrs lidojums ir citādāks. Man patīk lidot ar Boeing 737 – paceļoties tas sver apmēram 60 tonnas. Apbrīnojami!
Tomēr ļoti bieži šis darbs grūž tevi ārpus komforta zonas. Lidojumi naktīs un agri no rīta, ievērojamā temperatūru atšķirība, skaļa darba vide, kondicionētais gaiss... Organismam tā nav pati veselīgākā vide, taču tas daudz ko iemāca. Piemēram, to, kā tikt galā ar stresu, diennakts ritma disbalansu un daudz ko citu. Esmu iemācījusies kvalitatīvi pavadīt laiku dabā, atpūsties, meditēt, kā arī ēst pienācīgu un veselīgu ēdienu. Šis darbs liek iepazīt pašam sevi labāk, uzzināt par savām spējām, kā arī skatīties uz dzīvi citādāk.
Vēl viena lieliska lieta, kas saistīta ar šo darbu, ir debesis! Par tām es varētu runāt stundām ilgi. Par dažādajiem mākoņu veidiem, formām, krāsām un izmēriem. Par saullēktiem un saulrietiem. Par meteoru lietu un zvaigznēm naktīs. Es jūtos ļoti pateicīga savai dzīvei par iespēju to visu redzēt!
Šis darbs iemāca arī to, kā būt krāsainākam, nevajag visu laiku ģērbties tikai pelēkās vai melnās drēbēs. Tāpat tas iemāca cienīt dabu. Cilvēks nav planētas dievs vai karalis. Viņš ir tikai viens elements, maza ekosistēmas šūniņa. Tomēr sava ievērojamā ego dēļ mēs kļūstam akli! Lidošana ļauj uz lietām lūkoties skaidrāk.
Kad runājām iepriekš, tu minēji to, ka šis darbs ļauj tev izbaudīt mirkli un atbrīvoties no stresa. Liekas, ka esi lielā harmonijā pati ar sevi...
Pirms vairākiem gadiem izjutu sabiedrības spiedienu par to, kādai vajadzētu būt manai dzīvei, kā manai karjerai vai privātajai dzīvei vajadzētu attīstīties, tomēr vienā brīdī šos būtiskos jautājumus sāku uzdot pati sev. Par ko ir mana dzīve? Kas ir šī dzīve uz mūsu skaistās planētas? Kas esmu patiesībā? Kāpēc man patīk vai nepatīk kaut kādas lietas? Sāku apšaubīt savus paradumus – vai tie patiešām ir mani? No kurienes tie radušies? Šajā garajā ceļojumā es spēju rast atbildes uz šiem jautājumiem! Ar katru no šīm atbildēm sajutu arvien lielāku atvieglojumu, lielāku laimi, brīvību un sāku dzīvot savu dzīvi pati savā ritmā. Sapratu, ka neesmu tikai mana profesija. Esmu daudz kas vairāk. Man ir pašai sava vīzija par to, kā kaut ko izdarīt.
Gribu iedrošināt visus būt aizrautīgākiem. Lūk, piemērs. Es veicu eksperimentu un nelietoju alkoholu vairākus gadus, jo būtībā tas vienkārši ir ieradums, kas nebūt neļauj atpūsties un atbrīvoties no stresa. Tagad ir pagājuši vairāki gadi un, jā, es iedzeru glāzi vīna, taču tas ir tāpēc, ka pati to vēlos, nevis tāpēc, ka tas ir ieradums. Tāpat
es cenšos izvairīties no frāzēm «es nekad nedaru tā...» vai «tā neesmu es...», jo aiz tām parasti slēpjas kāds stereotips.
Jau iepriekš minēju, ka lidsabiedrības pilota darbs un manis pašas aizrautība ļauj izkļūt no komforta zonas. Es satieku dažādus cilvēkus visdažādākajās situācijās. Esmu iemācījusies lūkoties uz cilvēkiem bez jebkādiem aizspriedumiem, cenšos ieraudzīt tās labās un pozitīvās lietas. Cenšos smieties, kustēties, dejot un improvizēt vairāk.
Vai stress tavā darbā jūtams bieži? Kā centies saglabāt mieru?
Lidsabiedrību piloti nemitīgi šādām situācijām tiek apmācīti. Divas reizes gadā izmēģinām lidojumu simulatorus, kā arī izejam dažu dienu ilgus teorijas kursus. Lai arī lidojuma laikā var likties, ka pilots neko nedara, mēs kontrolējam situāciju un mums ir plāns nestandarta situācijām.
Šādās situācijās, pirmkārt, ir jāidentificē, kas tieši notiek, tam vajadzīgas tehniskas zināšanas, pieredze un komandas darbs. Pēc tam seko nākamie soļi – lēmumu pieņemšana, veikšana, procedūras, situācijas novērtēšana un darbības. Ja seko šai struktūrai, ir iespējams samazināt stresu. Samazināt neparedzamu situāciju haosu.
Protams, tajā visā liela nozīmē ir arī cilvēciskajam faktoram, tāpēc katram pilotam ir savs veids, kā koncentrēties un saglabāt mieru.
Tāpat ir ļoti svarīgi rūpēties par savu veselību ikdienā, piekopt veselīgu dzīvesveidu, pienācīgu uzturu, kārtīgi izgulēties, aktīvi pavadīt laiku, izglītot sevi un visu laiku iemācīties kaut ko jaunu. Tas izklausās kā no grāmatas, taču darbojas! Ļoti daudzi cilvēki prasa, kā man izdodas būt tik laimīgai un dzīvespriecīgai, taču tā pamatā ir visas šīs lietas.
Daudzi ceļotāji gūst jaunu pieredzi un dzīves uzskatus katru reizi, kad kaut kur dodas, taču tu kaut kur lido visu laiku. Kā šis darbs ietekmē tavu dzīves uztveri?
Mana dzīve ir pilna piedzīvojumu un neparastu situāciju. Jo vairāk ceļoju, jo vairāk jaunu cilvēku satieku, jo mazāk nosodoša kļūstu. Parasti cilvēki dzīvo ļoti nelielā sociālā burbulī – ģimene, darbs, sporta zāle, draugi. Es patiešām iesaku izkāpt no šā burbuļa un apskatīt īsto pasauli. Piemēram, vienreiz Rīgas centrā palīdzēju kundzei gados, kura nes smagas somas. Viņa uzaicināja mani uz tēju, un mums bija ļoti interesanta saruna. Es tam negatavojos, vienkārši redzēju nogurušu cilvēku un nolēmu palīdzēt. Tā bija spontāna rīcība, un tā es dzīvoju katru dienu.
Nav noslēpums, ka piloti visai bieži ir prom no mājām, draugiem un ģimenes. Kā tas ietekmē tavu dzīvi? Vai ir grūti?
Visam ir divas puses. No vienas puses, jā, tas ir grūti, it īpaši, ja tev ir iespēja atgriezties mājās vienu reizi mēnesī vai pat retāk. Arī mani kolēģi ilgojas pēc mājām un saviem bērniem. Taču no otras puses – mājās nekad nav garlaicīgi. Ja pilots regulāri var atgriezties mājās, tam ir savs šarms.
Es parasti smejos, ka manas mājas ir visas trīs Baltijas valstis, vismaz šobrīd tā ir. Es īsti nezinu, kur pavadu visvairāk laika. Man ir draugi visās trīs valstīs.
Tomēr esi pārcēlusies uz dzīvi Rīgā. Kā tas notika un cik ilgi tu šeit jau dzīvo? Vai bija grūti pieņemt šādu lēmumu?
Jā, man ļoti patīk dzīvot Latvijā, ir pagājuši jau astoņi gadi. Man ļoti patīk Latvijas daba, it īpaši mežs. Lielāko daļu sava brīvā laika es pavadu dabā – dodos pārgājienos un izzinu jaunas vietas, dažreiz man pat liekas, ka par Latviju zinu daudz vairāk nekā paši latvieši. Man patīk Rīgā, tā ir ērta un skaista pilsēta.
Vai Latviju tu sauc par savām mājām?
Būtībā par savām mājām es saucu mūsu skaisto planētu. Tā nemaz nav tik liela, kā mums liekas. Man patīk Dalailamas citāts – visur, kur tu ej, uzvedies tāpat kā mājās. Tajā ir tik daudz gudrības! Bet, jā, Rīgu es saucu par savām mājām.
Kad ilgāk ceļoju, sapņoju par Latvijas mežiem, kad kaut kur dzirdu latviešu valodu, sailgojos pēc mājām.
Latvija ir manī, taču tas nebūt nenozīmē, ka esmu aizmirsusi par Lietuvu. Manā sirdī ir vieta tām abām.
Starp citu, runājot par Latvijas mežiem. Kad lidoju virs tās, redzu, ka katru gadu mežs tiek izcirsts arvien vairāk. Būtībā meži izskatās kā šaha laukums. Un Latviju vēl mēdza dēvēt par Eiropas plaušām! Es ļoti ceru, ka vardarbība pret dabu tiks apturēta.
Latvija ir perfekta valsts, kurā dzīvot. Tai ir sena kultūra, zaļa daba, kā arī lielas iespējas - sākot ar nodarbošanos ar ekstrēmiem sporta veidiem un beidzot ar ilgtspējīgu jauno uzņēmumu dibināšanu, kā arī zaļās ekonomikas veicināšanu.
Tu minēji arī, ka esi sākusi mācīties latviešu valodu. Kāpēc nolēmi, ka tas ir nepieciešams?
Jā, es saprotu latviešu valodu, tomēr, ņemot vērā, ka daudz ceļoju, nav izdevības to izmantot bieži. Mana izruna ir uzjautrinoša, tāpēc ne visiem ir pacietība klausīties manī. Pārsvarā ātri vien pārēju uz angļu vai krievu valodu. Tomēr apbrīnoju to, cik daudzi latvieši zina lietuviešu valodu! Ņemot vērā to, ka mūsu valodas ir ļoti līdzīgas, būtu lieliski, ja bērni skolā to varētu apgūt. Viens vai divi gadi būtu pilnībā pietiekami!
Kādu tu savu profesiju redzi nākotnē? Ko vēlies sasniegt nākamo?
Šī ir labākā profesija, kur lidojumi un privātā dzīve ir balansā. Man tā ir. Ceru, ka tas tā arī paliks un izbaudīšu vēl daudz skaistu lidojumu, piedzīvojumu, gūšu jaunus draugus un izaicinājumus nākotnē. Lidošana un debesis ir daļa no manis.
Mans mērķis ir kļūt par kapteini un instruktori. Kur un kā tas notiks – tad jau redzēs!
