Rīgas Zoodārza baltais lācis Romeo sēž uz cementa bluķa un plikšķina mazās ačeles. Lai cik tas būtu dīvaini, Ziemeļu ledus okeānā un arktiskajās jūrās mītošajam leduslācim Latvijas dzestrajā pavasara saulē patīk. Lielais dzīvnieks, par kuru apmeklētāji rauc degunu - «ārprāts, kāds netīrs!» -, ir ļoti vecs, stāsta zoologs Arkādijs Poppels.
Rīgas Zoodārza leduslācis ir pavisam viens. Netīrs viņš ir tāpēc, ka leduslāčiem līdzīgi kā citiem plēsējiem raksturīgi gulēt vienā noteiktā vietā un Romeo ir pamatīgi novārtījies, stāsta zoologs. Līdzko vientuļnieka voljēra baseins tiks piepildīts ar ūdeni, lāča kažoks kļūs tīrāks.
Savvaļā Arktikā leduslāči ziemu pavada sniega alā, kur temperatūra nav nemaz tik zema – ap nulli, lai gan ārā plosās vējš un temperatūra noslīd līdz mīnus 40 grādiem. Aktivitātēm lācis ļaujas, kad ziemeļu gaiss iesilst līdz mīnus 20, mīnus 10 grādiem. Tad lielajam dzīvniekam vajadzīga barība – turklāt ātri! Ja neko citu neizdodas atrast, lācis ēd maitu. Labvēlīgos apstākļos leduslācis pārtiek no zivīm, roņiem, valzirgiem.
Baltais lācis spēj piemēroties temperatūras svārstībām, dzīvot un normāli justies mūsu platuma grādos, stāsta Arkādijs Poppels. Leduslācim nepatīk slapjdraņķis, kāds nereti pie mums ir ziemā. Līdzko dzīvnieks samirkst, tas dodas iekštelpās un ārā nerādās. Starp citu, drēgns lietus nepatīk lielākajai daļai dzīvnieku. Mazliet depresīvs Romeo ir karstās vasaras dienās. Zoologs saka, ka pēdējos gados pie mums vasaras nav visai siltas, un leduslācim tas tīri labi patīk. Balti netīro Romeo atvēsina vējš, kas pūš no ezera netālu no voljēra.
Nē, lācis nav nelaimīgs, ka tam nav Arktikas bezgalīgo plašumu un okeāna viļņošanās.
Romeo nezina, ka dzīvo dažus kvadrātmetrus lielā teritorijā. «Voljēra centrā ir akmens bluķis, kas atgādina klinti. Kad lācim apnīk apmeklētāju skatieni, tas noslēpjas aiz bluķa.
Kad lācis staigā ap «savu klinti», viņš domā, ka noiet lielus attālumus.
Galvenais, lai skats, kas paveras, mainītos, un lāča apziņā tas mainās,» stāsta zoologs, piemetinot, ka Romeo «nav izcili stulbs», vienkārši jāsaprot, ka dzīvnieka uztvere ir citādāka nekā cilvēkam.
Savvaļā baltie lāči dzīvo ap 20 gadiem, nebrīvē ilgāk. Romeo nācis pasaulē 1989. gada 21. novembrī Kazaņas zooloģiski botāniskajā dārzā. Uz Rīgas Zoodārzu zvērs atceļoja 1991. gada 10. februārī.
Savvaļā leduslāča sugas areāls aptver piecām valstīm piederošas teritorijas – ASV (Aļaska), Dānija (Grenlande), Norvēģija (Svalbāra), Kanāda un Krievija. Vērtē, ka pašlaik savvaļas populācijā ir ap 26 000 leduslāču.
Leduslāču skaits dabā samazinās. Galvenais apdraudējums ir globālās klimata pārmaiņas, kuru rezultātā var izzust leduslāčiem piemērota dzīves vide, kā arī piesārņojums un medības periodā, kad lāči sezonāli uzturas uz sauszemes.
Lai gan leduslāči dzimst uz sauszemes, dzīvi tie pavada jūrā uz ledus. Tā kā pamatbarība ir roņi, leduslāči koncentrējas atklāta ūdens tuvumā. Ledum atkūstot un sasalstot, leduslāči «seko» savam medījumam tā uzturēšanās vietās un šādi var aizceļot pat 1000 km uz ziemeļiem vai dienvidiem. Leduslāči var peldēt ar ātrumu 6,5 km/h un peldot veikt pat 65 km attālumu.
Leduslācis ir ārkārtīgi spēcīgs plēsoņa.
Tas spēj nogalināt pieaugušu valzirgu, kas sver līdz 2000 kg, ko gan mēģina reti, jo valzirgs ir divreiz lielāks par pašu. Leduslāči medījuši arī baltvaļus, kas sver līdz 1600 kg.
Tiem viņi uzbrūk pie elpošanas atverēm ledū.
Savukārt vairākums Arktikas sauszemes dzīvnieku spēj no leduslāča izbēgt, jo leduslācis, tos vajājot, ātri pārkarst un vairākums jūras dzīvnieku, ko lācis satiek ūdenī, peld ātrāk par lāci.
