Patiesība par taviem apaļumiem (1)

Šīs želejveida masas svars pieaug aptaukošanās gadījumā un var sasniegt pat desmitiem kilogramu.

Savukārt brūnie tauki — tikai daži simti gramu šīs dārgās vielas — ir droši paslēpti organisma dzīlēs. To daudzums nav atkarīgs no ķermeņa masas un nepalielinās aptaukošanās gadījumā. Brūnie tauki ir organisma spēkstacija, ar tiem tiek šķelti un sadedzināti pārējie tauku krājumi. Brūnie tauki ražo enerģiju tīrā veidā, un parasti tie darbojas ar pusjaudu, uzturot mūsu aktivitāti, taču stresā un aukstumā strādā uz pilnu klapi. Abos gadījumos asinīs izdalās adrenalīns un noradrenalīns. Šie hormoni kalpo par sērkociņu, kas aizdedzina viegli uzliesmojošo iekuru — brūno tauku šūnas: tās sāk aktīvi darboties un sadedzina atlikušos taukaudus. Tieši tāpēc stresā mēs zaudējam svaru, un aukstā laikā mums gribas ēst daudz vairāk — brūnie tauki ražo siltumu, un ķermeņa sasildīšanai tiek patērēts daudz vairāk enerģijas. Starp citu, ja aukstā laikā cilvēks ģērbjas viegli un guļ zem plānas segas, sevis sasildīšanai viņš patērē 70 liekas kalorijas diennaktī — tas līdzinās 125 ml diētiskā jogurta vai pusotrai konfektei «Lācītis».

Mums piedzimstot, katram ir raksturīga noteikta brūno tauku šūnu aktivitāte, savas prasības pret enerģiju un ēdienu un tātad — arī svars.

Kur rodas aptaukošanās

Ir cilvēki, kam kāda ģenētiska defekta dēļ ir krasi samazināts brūno tauku jutīgums pret adrenalīnu, un, lai kas arī notiktu, viņi vairāk būs tendēti pieņemties svarā, nevis no tā atbrīvoties. Šie cilvēki ir predisponēti uz aptaukošanos. Tauki viņiem uzkrājas ne tikai zem ādas, bet arī iekšējos orgānos. Parastā gadījumā labi barota sieviete saglabā smilšu pulksteņa, savukārt vīrietis — vērsēna figūru. Taču, ja aptaukošanās ir ģenētiski noteikta, figūra līdzinās mucai ar kājiņām — taukaudi galvenokārt nogulsnējas vidukļa, muguras un plecu, proti, skausta, zonā.

Līdzās iedzimtībai svarīgu lomu aptaukošanās veicināšanā spēlē vecāki, kam ārkārtīgi patīk barot bērnus. Viņiem resns mazulis ir sinonīms jēdzienam vesels mazulis un sātīgs ēdiens — vienīgais veids, kā izrādīt rūpes par atvasi. Vecāki, protams, cer, ka pusaudža vecumā, kad būs vajadzīgi milzīgi kvantumi enerģijas skeleta un muskuļu masas veidošanai, bērns novājēs. Taču viņi aizmirst vai nezina, ka tauki gluži kā maisiņā nogulsnējas īpašos taukaudos, kas veidojas līdz 14–15 gadu vecumam; pēc tam maisiņu daudzums nemainās. Taukus no tiem var izdabūt: maisiņš iztukšosies, taču nekur nepazudīs un pie pirmās iespējas piepildīsies no jauna — organismam daudz vieglāk ir ielādēt barības pārpalikumu gatavā paciņā nekā to pārstrādāt un sadedzināt. Tāpēc cilvēki, kas bērnībā ir bijuši tukli, ļoti viegli un ātri pieņemas svarā.

Turklāt vecāku paradums paust mīlestību ar ēdienu veido bērnā uzskatu mīlēt nozīmē barot. Šāda dzīves stila pamatā par visu svarīgāks ir pilns ledusskapis un klāts galds. Mūsu mājā dzīvo ģimene, kur resna ir ne tikai vecmāmiņa, māte, tētis un bērni (vainīgi, protams, gēni), bet arī viņu aitu suns. Nabaga lopiņš atgādina milzīgu sardeli ar ausīm. Piekritīsi taču, ka suņa gabarīti gan nu ne ar kādām radniecības saitēm nav izskaidrojami.

Ko pati ieguldi

Un tagad mēs esam nonākušas pie delikātākās stāsta daļas. Tuklumā var vainot ne tikai ģenētiku, vielmaiņu un vecākus, šis tas tomēr ir atkarīgs arī no apēstā ēdiena kvantuma. Apalīte ar taupīgu vielmaiņu, zemu brūno tauku aktivitāti, kura ēd tāpat kā visi, tomēr spēs pieliekties un aizvilkt zābaku rāvējslēdzēju. Ja viņa bērnībā ir pārmērīgi ēdināta, svars būs vēl iespaidīgāks. Bet, lai no apalītes pārvērstos behemotveidīgā blāķī, viņai pastāvīgi — gadu desmitiem ilgi — ir pamatīgi jāpārēdas.

Mierini sevi ar domu, ka pārēšanās ir nevis kaut kāda mistiska slinkuma izpausme, bet gan psihes īpatnība. Tagad tiksim beidzot skaidrībā ar iemesliem, kas tev liek tik daudz ēst. Tikai, lūdzu — mēs neapvainosim, un tu neapvainojies.

Apetītei ir divas nosacītas dislokācijas vietas — vēders un galva. Kad mēs esam izsalkušas, tad signāls derētu kaut ko apēst virzās no tukšā kuņģa uz galvu. Savukārt otrais gadījums būtu dēvējams par paēdušo apetīti.

Kad tu esi izsalkusi, smadzenes reaģē uz zemo cukura līmeni asinīs un tukšumu kuņģī ar ēstgribas parādīšanos. Tu paēd, izjūtot baudu no ēdiena garšas mutē. Enerģētiskie krājumi ir atjaunoti, un ēstgriba ir zudusi, un organismā ir palielinājies endorfīna līmenis. Tā ir morfijam līdzīga viela, kas nomierina, remdē sāpes un sagādā prieku. Tiesa, tāpat kā eksistē cilvēki, kuriem morfijs izraisa tikai nelabumu, ir arī tādi, kurus endorfīni nedara laimīgus; tāpat kā pārējie, viņi jūt baudu no ēdiena garšas un apmierinājumu pēc ēšanas, taču negūst nekādu īpašo prieku, tāpēc uzņem barību, lai eksistētu, nevis otrādi.

Paēdusī apetīte parādās, kad pēc bagātīgām pusdienām izcilu desertu acis ir gatavas kaut ko iekost, neraugoties uz pārpildīto kuņģi. Redzētā iespaidā nervu impulsi tiek raidīti tieši uz izsalkuma centru, un ēstgriba atmostas, lai tu saņemtu ne vairs vienkārši plikas barības vielas, bet gan tīru un gaišu ēšanas baudu. Paēdusī apetīte ir tipiska daudziem cilvēkiem ar lieko svaru.

Protams, cilvēks, kam ēdiens izraisa prieku, jebkurā izdevīgā brīdī centīsies gūt šādu baudu. Tāpēc nav nekā mistiska, ja brīdī, kad ir sarūgtināts, sanervozējies, mokās gaidās vai nepacietībā, viņš ne tikai slikti guļ un pastāvīgi domā par savu problēmu, bet arī visu laiku grib ēst. Viens iedzer vai uzpīpē un ar prieku konstatē, ka tas palīdz, cits naktī ielūkojas ledusskapī un saprot: lūk, kur glābiņš — desas luņķis! Mēs sliecamies atkārtot tās darbības, kas reiz vainagojušās panākumiem, tāpēc mazinām trauksmi, niknumu un bailes ar ēdienu.

Kāpēc rijību mēdz salīdzināt ar alkoholismu vai nikotīna atkarību? Visa šī jautrā kompānija, iesaistoties vielmaiņas procesos, pastiprina organismā tādu vielu izstrādāšanos, kas sagādā baudu. Tā kā mēs esam atšķirīgi, mums katram ir sava atslābināšanās metode. Kāds tīksminās par saulrietu vai spēlē klavieres, cits ēd vai dzer. Taču atšķirībā no šņabja, cigaretēm un desas luņķa saulriets un klavieres neietekmē vielmaiņas procesus, tāpēc uzskatāmas par veselīgāku atslābināšanās veidu.

Pilnu rakstu lasi žurnāla «Lilit» jūnija numurā.