Galvenais iemesls, kāpēc cilvēks neapzināti izvairās runāt par nepatīkamajām emocijām, visbiežāk meklējams bērnībā, kad bērnam ir pietrūkusi pieredze runāt par savām jūtām, jo īpaši – nepatīkamajām. Nereti emocijas viņam vispār ir bijušas aizliegtas, it kā tās citiem būtu par apgrūtinājumu, sakot, lai viņš nesmejas, neraud vai beidz dusmoties.
«Rezultātā bērnam pietrūkst pieredzes un prasmju, kā runāt par savām jūtām, kā atpazīt, ko viņš jūt, un kā šīs jūtas izpaust. Kā sekas tam vēlāk dzīvē neapzināti tiek lietoti dažādi psihiskie aizsardzības mehānismi, lai izvairītos no neaptīkamajām emocijām, piemēram, racionalizācija. Piemēram, kāds apgalvo, ka viņš nekad nav jutis un arī tagad nejūt dusmas vai kādas citas smagas jūtas pret saviem vecākiem, kuri bērnībā pret viņu ir bijuši fiziski vai emocionāli vardarbīgi, jo tie taču ir viņa vecāki un gribējuši tikai labu, turklāt šie smagie pārdzīvojumi bērnībā esot norūdījuši un palīdzējuši dzīvē tik daudz ko sasniegt,» stāsta Elīna Zelča.
Bēgot no sevis un savām patiesajām jūtām, kas ir nepatīkamas, cilvēks var gadiem ilgi darīt darbu, kas viņam nepatīk, un būt attiecībās, kurās nav patiesas cieņas un tuvības, kā arī pieņemt lēmumus citu, nevis savā labā.
Šādi «galu galā var attīstīties dažādi psihosomatiskie traucējumi, piemēram, hroniskas galvas vai muguras sāpes, angioveģetodistonija, psihogēna neauglība, divpadsmitpirkstu zarnas čūla u. c., tādēļ ārstu skatījumā izvairīšanās no savām patiesajām jūtām, tajā skaitā tā dēvētā pozitīvā domāšana, ir kaitīga gan psihiskajai, gan fiziskajai veselībai,» uzsver Elīna Zelča. «Veselīgi ir būt kontaktā ar realitāti, pieņemt savas jūtas un izpaust tās konstruktīvā veidā.»
