Agnese Kalniņa - 42 gadi, brīvmāksliniece ar ceļotāja gēnu. Alkas kaut kur doties vienmēr bijis viņas virzītājspēks. Pēc pagājušajā gadā realizētās ieceres vienai agrā pavasarī kājām šķērsot Igauniju pārgājienā «No jūras līdz jūrai», radusies ideja projektam «No viena gala līdz otram», kura ietvaros Agnese vēlas katru gadu vienatnē kājām šķērsot kādu valsti. Šogad izvēle kritusi uz Izraēlu, kur maršruta garums no Kibbutz Dan valsts ziemeļos līdz Eilatai dienvidos ir 1020 km garš.
Israel National trail ir pārgājienu taka, kas šķērso Izraēlu starp dienvidu un ziemeļu robežām, iekļaujot plašu ainavu loku, daudzveidīgu floru un faunu un dažādas kultūras. Tā oficiāli atklāta 1994.gadā, un tās idejas autors ir žurnālists un ceļotājs Avraham Tamir un Izrīdas dabas aizsardzības biedrības (SPNI) dibinātājs Ori Dvir. Trase ir marķēta visā tās garumā.
Ceļš sākas no Kibbutz Dan netālu no Libānas robežas un ved uz Eilatu Akabas līcī. «National Geographic» šo maršrutu nosaukusi par vienu no 20 labākajām «episkajām pārgājienu takām» pasaulē. INT (Israel National Trail) ir aptuveni 1020 km garš. Šo maršrutu iespējams veikt no ziemeļiem uz dienvidiem vai otrādi. Es sākšu no ziemeļiem, jo vēlos Negevas tuksnesi atstāt saldajam ēdienam, kā arī finišēt Eilatā pie jūras, nosvinot tur savu 42. dzimšanas dienu.
Viena no labākajām lietām šajā maršrutā ir «Trail angels» (Takas eņģeļi )- cilvēki, kuri vienkārši vēlas palīdzēt, padarot gājienu vieglāku, ļaujot iepazīt cilvēkus un uzzināt daudz jaunu stāstu. Viņi atver savas mājas, garāžas vai pagalmu, ļaujot ieiet dušā, izmantot veļas mazgājamo mašīnu, un dažreiz pat aicina pie sava vakariņu galda. Parasti tas viss ir par brīvu.
Turpina pati Agnese...
Esmu vairākkārt saņēmusi jautājumu - kāpēc Izraēla? Un bažas galvenokārt ir tieši par drošību. Pārlapojot visus iespējamos blogu ierakstus, kur savā pieredzē dalās šā maršruta gājēji, kā arī meklējot oficiālo informāciju par situāciju valstī, nākas secināt, ka par šo zemi zinām gaužām maz.
Ir dažas nelielas platības šajā valstī, kurās ir konflikti un periodiski norisinās kaujas, - Gazas sektors, Rietumkrasts (Jordānas upes rietumu krasts), Jeruzāleme. Latvijas vēstniecības Izraēlā lapā viss aprakstīts tiešām biedējoši, ko var arī saprast - labāk lieku reizi pabiedēt, nekā iekulties nepatikšanās. Un tieši par šīm vietām mēs lasām un klausāmies ziņu izlaidumos. Ir tikai viens nemierīgs reģions - Lahev, kuram INT - Israel National trail pietuvojas vistuvāk, bet tas ir bijis drošs jau vairākas desmitgades. Šajā vietā, kā arī visās citās 1020 km garumā nav bijis neviena incidenta, kas apdraudētu iebraucējus vai vietējos. Tieši otrādi: vairums ceļotāju - kājāmgājēju ziņo, ka bijuši laipni uzņemti gan arābu, gan ebreju kopienās, kuras apdzīvo teritorijas pārgājienu takas tuvumā.
Mans plāns ir noiet šos 1020 km 37 dienās, tostarp 3 dienas atvēlot atpūtai. Trase sadalīta 44 dažāda garuma posmos, bet priekš sevis esmu to sadalījusi 3 lielākās daļās:
Dan - Tel Aviv ~330 km,
Tel Aviv - Arad ~260 km,
Arad - Eilat ~410 km.
Bet nu par visu pēc kārtas.
1. nedēļa Israel National trail
Uz starta vietu pašos Izraēlas ziemeļos, sauktu arī par Galileja pirkstu, tieku aizvizināta ar automašīnu. Laiks ir brīnišķīgs, top pirmsstarta foto, un es dodos ceļā. Vidēji dienā jānoiet 32 km, taču pirmajā dienā pieveicu tikai 20 km, jo startēts salīdzinoši vēlu un līdz tumsai jāpaspēj atrast vieta telts uzcelšanai. Sastopu puisi, kura vecmāmiņa esot dzimusi Rīgā (Izraēlā dzīvo ļoti daudz Latvijas ebreju pēcteču), un ir ļoti labi, ka pirmo vakaru svešajā zemē varu pavadīt ar kādu kopā. Ugunskurs, no Latvijas atvesti griķi ar meža gaļas «tušonku», izraēļu pita ar humusu un marinētiem dārzeņiem, visur klātesošās govis, un esmu ieguvusi pavisam nelielu nojausmu par to, kas mani sagaida turpmāk.
Īstais pārbaudījums sākas jau otrajā dienā, kad saule sāk nopietni karsēt un latviešu sievietei, kura nav pieradusi pārvarēt klintsbluķu krāvumus un stāvus kalnus (esmu gan dzimusi un augusi Siguldā, kur ir šādi tādi kalniņi), šis ir kaut kas nebijis un prasa daudz izturības. Jāpiebilst, ka plecos ir mugursoma ar telti un citām lietām nakšņošanai, 3,5 litri ūdens, ēdiens, rezerves apģērbs, pirmās palīdzības aptieciņa, nūjas..
Celt telti var jebkurā vietā, izņemot Nacionālos parkus, kādu te ir ne mazums. Pirmās trīs naktis guļu teltī, klausoties koijotu gaudošanā un aizmiegot jau īsi pēc septiņiem, jo esmu viena un laukā ir tumšs - nekas cits neatliek. Toties diena sākas ļoti agri, ar kafijas dzeršanu, auzu putras ēšanu un gatavošanos tālākam ceļam.
Duša!! O, tas ir kaut kas! Pēc karstas dienas tikt dušā zem klajas debess ir neizsakāma bauda. Un gulēt laukā arī ir īsts baudījums, pat, ja visas nakts garumā pie auss dzied pieci gaiļi un viens no vismaz 15 kaķiem grib nozagt manus cīsiņus. To visu es izbaudu Rob Roy - indiāņu stilā iekārtotā laivu nomas un pikniku vietā Jordānas upes krastā. Šī vieta zināma visā tuvākajā un tālākajā apkaimē, pateicoties laipnajiem cilvēkiem, kuri tur strādā, un piektdienu ballītēm visas dienas garumā ar dzīvo mūziku, tirdziņiem un visādām izklaidēm. Israel National trail veicēji tur tiek izguldīti un nodušoti bez maksas.
Kopā šajās pirmajās septiņās dienās esmu nogājusi 205 grūtus kilometrus, uzkāpjot trijos nopietnākos un neskaitāmos ne tik nopietnos kalnos. Saprotams, lai kaut kur uzkāptu, vispirms ir jānokāpj, un tas dažkārt ir pat ļoti grūts uzdevums, jo jābūt ļoti uzmanīgam, liekot katru soli. Ir arī daži nobrāzumi un sasitumi, bet, par laimi, nekas nopietns.
Vienu nakti pavadīju pie trases eņģeļa Yahel, kurš dzīvo Kibbutz (kibucā) Yagur. Kibucs ir kaut kas līdzīgs padomju laika kolhozam, kur viss pieder visiem, darbi un nauda tiek dalīti, iebraukt kibuca teritorijā var tikai tā iedzīvotāji, un šāda saimniekošanas forma Izraēlā ir ļoti populāra. Katru piektdienas vakaru visi kibuca iedzīvotāji sanāk milzīgā ēdnīcā uz vakariņām, un man ir veicies, jo esmu tur tieši piektdienā. Izvēlējos lasi, grilētus dārzeņus un sodas ūdeni - tas viss bez maksas!
Un, noslēdzot pirmās nedēļas apskatu, jāpastāsta arī par visai kuriozu notikumu, kas turpmākajām dienām piešķīris paranojas lēkmes. Kādā pusdienu pauzē mežmalā esmu atstājusi maisiņu ar visām savām drēbēm - apakšveļu,T-kreklu, garajām biksēm, cepuri, peldkostīmu... Karstā saule un nogurums dara savu, bet, par laimi, Izraēlā dzīvo tādi cilvēki kā Deivids un viņa ģimene - man, pilnīgi svešam cilvēkam, tiek iedots T-krekls, zeķes, piedāvāti šorti un citas drēbes. Visu laiku ir satraukums, vai man tiešām vairs nekas nav nepieciešams. Tieku cienāta ar kafiju un gardumiem, līdzi nesu ābolus un šokolādi. Kaut vairāk būtu šādu cilvēku!! Paldies viņiem!!
Tiekamies atkal pēc nedēļas!
Lai realizētu šo projektu, Agnese lūgusi palīdzību saviem draugiem un paziņām. Saņemot gan finansiālu, gan praktisku atbalstu, viņa nodrošināta ar inventāru un citām nepieciešamām lietām. Ja vēlies palīdzēt arī tu, meklē Agnesi sociālajos tīklos.
