Turpinām stāstu par Agnesi, kur devusies 1020 km garā pārgājienā no Kibbutz Dan Izraēlas ziemeļos līdz Eilatai dienvidos. Laiks paskrējis ļoti ātri! Nu jau divas nedēļas esmu ceļā no Dan Izraēlas ziemeļos uz Eilat pašos dienvidos pie Akabas līča. Kopumā jūtos labi, kaut gan šonedēļ piedzīvota arī neliela krīze, kas droši vien ir normāla parādība. Ir sajūta, ka viss apnicis, gribu atpūsties un uzdodu sev jautājumu: «Ko es te daru?» Tiku savai krīzei pāri divās dienās un nu jau atkal labā noskaņojumā dodos Jeruzālemes virzienā. Nevienā no lielajām pilsētām mans ceļš neieved, redzu tās tikai no attāluma.
Pārgājiens cauri Izraēlai: Pirmā krīze - ko es te daru?
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Šonedēļ maršruts vijas gar Vidusjūru, kas ir patīkama pārmaiņa pēc akmeņainiem kalniem un klinšu kāpšanas elementiem bagātās pirmās nedēļas, tad apkārt Telavivai. Reljefs kļūst daudz līdzenāks, asajiem krūmu puduriem un priežu mežiem pievienojas palmas un kaktusi.
Noieti 205 km, kopā divās nedēļās – 410 kilometri no 1020 km. Bijusi viena diena atpūtai, taču turpmāk esmu nolēmusi atpūsties pus dienu, jo pēc tik ilgas laiskošanās atgriezties trasē ir ļoti grūti.
Kājās man ir LOWA Zephir GTX pārgājienu zābaki, kurus man uzdāvināja www.militaryshop.lv komanda. Tie ir viegli un ērti, protams, tik garā ceļā bez tulznām neiztikt, taču sandales, kuras man bija līdzi kā otrie apavi, jau 5. dienā no somas izņēmu - nejutos tajās komfortabli.
Toties esmu atklājusi sev istabas čības! Jā, sākumā pašai par sevi bija jāsmejas, bet nu jau esmu sapratusi, ka pēc garas dienas zābakos, atrodoties kaut kur mežmalā un sēžot uz akmens, šis ir labākais variants manām kājām. Nepārprotiet, tās nav lielas, mīkstas čības, kuras aizņem trešdaļu somas! Nē, tās ir pavisam plāniņas, vieglas un kompaktas, gandrīz vai kā tās, kuras šad tad var izmantot viesnīcās vai masāžas salonos. Pēc šā ceļojuma gan tām būs jāpaliek tepat, lietojamas noteikti nebūs.
Satiekot citus ceļotājus, esmu konstatējusi, ka man ir maza soma. It kā visa pietiek - rezerves t-krekls un vēl viens kokvilnas gulēšanai, apakšveļa, flīsa jaka un plāna lietus jaka, kas noder arī, ja ir stiprs vējš. Divi pāri zeķu, kurus dienas laikā pārvelku vairākkārt, lai kājas visu laiku nav mitras.
Runājot par mitrumu, kādu nakti piedzīvoju kārtīgu pērkona negaisu! Gulēju pakalna galā savā vienvietīgajā teltī, lietus lija aumaļām, turpat virs galvas dārdēja pērkona negaiss un zibens izgaismoja manu mazo, vientuļo namiņu. Galvenais, lai kājas siltas...
Ceļā satieku gan sev līdzīgus visa maršruta gājējus, gan aktīvās atpūtas cienītājus grupās, kuri veic kādu no maršruta Israel national trail posmiem. Pārgājieni te ir lielā cieņā, ir daudz skolēnu grupu, kuras uz divām vai pat trim dienām devušās dabā ar teltīm.
Cilvēki te ir ļoti atsaucīgi un ieinteresēti - jautā, no kurienes esmu, priecājas, ka ceļoju pa viņu zemi, vienmēr pajautā, vai kaut kas nav vajadzīgs.
Latvijā cilvēki man saka: «Turies!! Izturību, spēku!» Savukārt Izraēlā: «Izbaudi!»