Pavadot laiku pie dabas, nereti vairākas lietas paliek cilvēka acs nepamanītas. It īpaši tas attiecas uz visu, ko dara mūsu mazākie kaimiņi – kukaiņi. Pašiem vērīgākajiem meža apmeklētājiem Latvijas egļu mežos bieži sastopami ir kļuvuši savdabīgi skujkoku kaitēkļu – hermesu radītie bojājumi.
Par savu klātbūtni hermesi visredzamāk vēsta, veidojot specifiskas «bērnistabas» jeb pangas, kuras vairāk vai mazāk atgādina nelielus čiekurus. Savas attīstības sākumā pangas ir zaļas, pēc tam tās pakāpeniski rotājas ar sarkanu vai violetu rakstu, vēlāk kļūstot dzeltenīgas un visbeidzot – dzeltenbrūnas. To virspusi mēdz dekorēt arī sveķu pilieni.
Pangu izmērs parasti nepārsniedz 3 centimetrus, taču tas var mainīties – dzeltenā egļu hermesa pangas ir prāvākas, mazāk apaļīgas un sākuma periodā tumšākas nekā vēlā egļu hermesa pangas.
Hermesi ir anholocikliski, proti, tiem nav dzimumpaaudžu. Tātad šie insekti vairojas ar neapaugļotām olām. Lielais pangu skaits egļu mežos skaidrojams ar maigo ziemu, kas pret hermesiem bijusi īpaši labvēlīga.
Tieši pavasaris ir laiks, kad sākas egļu hermesu vairošanās periods. Mātītes - kolonijas dibinātājas attīstās no kāpuriem, kuriem izdevies veiksmīgi pārziemot. Tām nav spārnu, toties ir liela apetīte. Sūcot sulu, tās krāj spēkus, līdz katra izdēj lielu daudzumu olu. Vietās, no kurām mātīte barojusies un kur dējusi olas, attīstās pangas. Lai gan jaunās egļu hermesu mātītes ir spārnotas, viņas tālu neceļo – liela daļa paliek dzimtajā eglē vai, tālākais, pārceļas uz blakus augošo koku.
Kad kāpuri izšķiļas, tie steidz ielīst kādā no kamerām, kur turpmāk attīstās un barojas no egles sulas. Attīstoties kāpuriem, briest arī pašas pangas, kuru kameras atveras vasaras otrajā pusē. Jaunie kāpuri izlien no savām «bērnistabām», lai pārvērstos par pāris milimetrus garām, spārnotām mātītēm.
Drīz vien uz skujām katra mamma izdēj dažus desmitus olu, un no tām izšķīlušies kāpuri pārziemos līdzās jaunajiem egļu pumpuriem, kur nākamajā gadā sūks skuju sulu, līdz pārtaps par mātītēm-dibinātājām.
Bet kas notiek ar vecajām, jau tukšajām pangām? Tās žūst, cietē, melnē, kamēr kļūst visai līdzīgas veciem, tukšiem egles čiekuriem, tiesa, krietni atpaliekot no tiem izmērā. Vecās pangas var saglabāties egles zaros vairākus gadus. Hermesu bojātajiem dzinumiem nākamajā gadā parasti nobirst skujas, reizēm nokalst zari, atsevišķos gadījumos pat visa egle.
Neskatoties uz to, ka pasaulē sastopamas vairākas šo kukaiņu sugas, valsts mežos no egļu bojātājiem dominējošās ir tieši egļu dzeltenais hermess (Sacciphantes abietis) un egļu vēlais hermess (Adelges tardus). Šie Insecta klases pārstāvji ir augu sūcēji. Tas nozīmē, ka egļu hermesi pārtiek no sulas, kuru tie iegūst no egļu skujām un jaunajiem čiekuriem. Viena abu šo sugu paaudze attīstās gada laikā, bet attīstīties tā spēj tikai uz eglēm.
