Apsekojot kādu Vidzemes puses upi, AS «Latvijas valsts meži» vides eksperts Mārtiņš Kalniņš atradis sešas dzīvas upespērlenes, kā arī vairākas tukšas čaulas. Kā stāsta vides eksperts, agrāk Latvijas upēs šo gliemeņu ir bijis daudz, taču dažādu iemeslu dēļ tās ir iznīkušas.
Ziemeļu upespērlenes (Margaritifera margaritifera L.) ir, iespējams, retākais Latvijas upēs mītošais dzīvnieks. Šo būtņu populācijas novecošanos pētnieki pamanījuši jau pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados. Mūsdienās ziemeļu upespērlenes ir iekļautas ne tikai visos Latvijas aizsargājamo sugu sarakstos, bet arī Bernes konvencijas trešajā pielikumā.
«Viens no iemesliem, kāpēc gliemeņu populācija Latvijā sarukusi, ir bebru darbība. Dzīvnieku veidotie dambji un upju uzpludinājumi gliemenēm ir traucējoši, jo tām nepieciešams vēss, tekošs un ar skābekli bagāts ūdens, kā arī upes gultne, kas klāta ar granti un oļiem. Līdzvērtīgi traucējoša ir koku sanesumu veidošanās – tā, līdzīgi kā bebru veidotie sprosti, rada dzīvošanai nepiemērotus upju posmus. Apsekoto upes posmu AS «Latvijas valsts meži» uztur brīvu no bebru dambjiem jau vairākus gadus, periodiski veicot daļēju iekritušo koku un sanesumu izvākšanu,» norāda Mārtiņš Kalniņš.
Ziemeļu upespērlenes kāpuru (glohīdiju) attīstībai nozīmīga ir ne tikai augšanas vide, bet arī zivis, kas sastopamas oligotrofās upēs – laši un taimiņi. Gliemeņu kāpuri neilgu dzīves posmu pavada, dzīvojot uz zivju žaunām, vienlaicīgi nenodarot tām nekādu kaitējumu.
Vēsturiski upespērleņu iznīkšanu veicinājusi arī pērļu ieguve. Šobrīd nelielās upespērleņu grupiņas reiz bijušas milzīgas kolonijas, no kurām tika ievāktas baltās pērles Zviedrijas un Krievijas karaļnamu galmiem. Laikam un modei mainoties, tiek pieprasītas arvien lielākas un kvalitatīvākas pērles, kādas neveidojas ne Latvijas, ne Eiropas upēs.
Apdraudētā ziemeļu upespērlene pieder gliemeņu klasei Bivalvia un gliemju tipam Mollusca. Tās ķermeni iekļauj nierveida formas divvāku čaula. Pašas čaulas virsma ir melnā krāsā, taču iekšpusi klāj balta perlamutra kārta. Upespērlenes ķermeņa priekšgalā atrodas kāja, kuru dzīvnieks izmanto, lai pārvietotos un nepieciešamības gadījumā ieraktos smiltīs.
Eiropā šo gliemeņu suga ir saglabājusies tikai kalnu rajonos, bet lauksaimniecības zemju vai apdzīvotu vietu tuvumā vairs nav sastopama. Latvijā vēl ir saglabājušās vairākas ziemeļu upespērleņu atradnes upju baseinos, kuru apkārtnē ir daudz mežu.
