Nesenais Latgales apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas spriedums lieliski ilustrē reālo situāciju ar policijas izmantoto radaru Iskra.
Kā nepareiza radaru lietošana noved pie kļūdainiem mērījumiem un nepatiesiem ziņojumiem (45)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Ar 2013.gada 27.decembra spriedumu lietā Nr.112025613 tika izbeigta administratīvā lietvedība pret J.A. Spriedumā cita starpā par Iskra radaru pamatoti norādīts: «... izmantojot šo mērierīci, pastāv kā teorētiska, tā praktiska iespēja kļūdīties, ja radara uztveršanas zonā ir vairāki transporta līdzekļi, ar dažādām kustīgām virsmām, ...» Radara ražotāja lietošanas instrukcijā norādīts sekojošais: «... Tā kā dotajā režīmā [»VISI MĒRĶI«] tiek mērīti visi mērķi, visos virzienos, nelietojiet šo režīmu uz ceļiem, kur ir intensīva kustība. Režīmā «VISI MĒRĶI» var strādāt, kur ir vienvirziena kustība, jeb pa vienam transporta līdzeklim. ...»
Jau pašā instrukcijā ir norādīts, ka ar šo radaru var strādāt tikai vietās, kur ir pa vienam transportlīdzeklim! Problēma ir tajā, ka saskaņā ar ražotāja norādīto Iskra darbojas 700-800 m attālumā un doplera tipa radars (Iskra, Stalker) nespēj precīzi mērīt ātrumu, ja radara darbības zonā ir vairāki transportlīdzekļi (turklāt parasti radars uztver lielāko, nevis tuvāko vai ātrāko objektu).
Iskra radariem nav video funkcijas. Tāpēc uzskatāmības nolūkos izmantosim Latvijā filmētu policijas video ar citu doplera tipa radaru - Stalker. Šajā video ir dzirdams autora jautājums šābrīža Prevencijas pārvaldes priekšniekam N.Krapsim un viņa atbilde (lūdzam atvainot par slikto video kvalitāti, jo vienīgā iespēja tajā laikā iegūt ierakstu bija to pārfilmēt no televizora policijā). Ierakstā 13:50:75 ir redzams uz Bauskas šosejas pretimbraucošs motociklists. Šajā gadījumā motociklistam tika sastādīts protokols par ātruma pārsniegšanu, lai arī ātrums ne reizi neparādījās videoierakstā, un par bēgšanu no policijas. Videoierakstā ir redzams, ka motociklists mierīgi brauc savā nodabā, neko nenojaušot par policiju. Kad motociklists atbrauca galamērķī pie drauga kafejnīcas un grasījās apstāties, policists viņu notrieca. Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas tiesa ar 2007.gada 30.jūlija lēmumu lietā Nr.P131056807 izbeidza lietvedību par bēgšanu, jo videoieraksts pierādīja, ka skaļrunis netika lietots un ziņojumā norādītais neatbilst patiesībai. Videoierakstā autors jautā N.Krapsim, uz kuru transportlīdzekli attiecas kurš ātrums. Viņš atbild, ka «neviens jau netaisās šinī intensīvajā plūsmā, kad visi brauc vienādā ātrumā, spriest, kuram kurš ātrums«. Tikai neatbildēts tad ir jautājums, ko policija tur vispār dara!? Un ko policija vispār ar tādiem radariem dara uz Krasta ielas, uz Salu tilta, uz Zemitānu tilta, uz Jūrmalas šosejas, kur kustība notiek 3 joslās katrā virzienā un ir ļoti intensīva!?
Videoierakstā ir vēl daži interesanti momenti. T (target) rāda mērķa ātrumu, bet P (patrol) rāda policijas transportlīdzekļa kustības ātrumu. Ieraksta laikā no plkst. 13:54:23 redzams, ka policijas auto un motocikls brauc vienādā ātrumā. P rāda 123, bet T 66 km/h. Ieraksta plkst.13:54:30 pazūd pretimbraucošais busiņš, un T pēkšņi sāk rādīt 0, kaut motocikls ir policijas auto pašā priekšā. Šī epizode perfekti parāda, ka radars neuztver tuvāk un ātrāk braucošo transportlīdzekli, bet gan tālumā vēl neredzamo lielāko objektu - busiņu. Plkst.13:54:55 P rāda 108, bet T 184 km/h, kaut abi transportlīdzekļi vēl joprojām brauc vienādā ātrumā.
Iepriekš minētajā Latgales apgabaltiesas spriedumā galvenie varoņi bija policisti R.Šīmanis un R.Ziemelis. R.Šīmaņa un R.Ziemeļa automašīna Renault Laguna ir aprīkota ar jaunām videoieraksta sistēmām. LR IeM Valsts policijas 2010.gada 22.februāra noteikumu Nr.5 «Dienesta pienākumu izpildes organizācija un kontrole sabiedriskās kārtības nodrošināšanas un satiksmes uzraudzības jomā» 101.punkts nosaka, ka: «Videosistēmu ieslēdz, uzsākot dienesta pienākumu izpildi, un to aizliegts izslēgt visa patrulēšanas laikā līdz dienesta pienākumu izpildes beigām.» Attiecībā uz šiem abiem policistiem un videoierakstu jau minētajā Latgales apgabaltiesas spriedumā norādīts (10.lpp. priekšpēdējā rindkopa): «Apelācijas instances tiesai nav saprotama policijas darbinieku rīcība neizdarīt videoierakstu pēc lēmuma pieņemšanas - aizturēt likumpārkāpēju, lai fiksētu pārkāpuma izdarīšanas turpinājumu, sekošanas un aizturēšanas gaitu, jo visas Valsts policijas automašīnas, kura norīkotas kontrolēt ceļu satiksmi, ir aprīkotas ar attiecīgām iekārtām, lai precīzi un nekļūdīgi fiksētu pārkāpumu, ļautu identificēt pārkāpēju un pārkāpēja personību.» Šie abi policisti ir piešāvušies videoierakstus neveikt, aizstājot tos pilnībā ar vēlāk sagatavotiem ziņojumiem. Turklāt tas notiek ar vadības atbalstu.
Piemēram, līdzīgā lietā attiecībā uz R.Šīmani ir spēkā esošs tiesas spriedums, ka viņš ir viltojis pierādījumus - Administratīvās rajona tiesas 2010.gada 28.jūnija spriedums lietā Nr.A42960109. Šajā lietā aptuveni mēnesi pēc protokola sastādīšanas tika iesniegta sūdzība. Pēc sūdzības iesniegšanas administratīvā pārkāpuma protokola policijas eksemplārā parādījās neatrunāts papildinājums, ka protokolam pievienots ziņojums. Savukārt ziņojums tika datēts ar protokola sastādīšanas datumu un tajā atspēkoti mēnesi vēlāk sūdzībā norādītie argumenti.
Tas nozīmē tikai vienu, ka laikā, kad sūdzību izskatīja tagadējais Prevencijas pārvaldes priekšnieks N.Krapsis, protokolā tika veikti labojumi un pievienots safabricēts ziņojums ar atpakaļejošu datumu. Valsts policijas Iekšējās drošības birojs, kurš parasti maksimāli cenšas attaisnot policistu darbības, savā 2011.gada 03.oktobra vēstulē norādīja: «... tika atzīts, ka R.Šīmaņa un R.Livčāna rīcībā ir saskatāmas disciplinārpārkāpuma pazīmes, kā arī formālas pārkāpuma pazīmes ir saskatāmas N.Krapša rīcībā ...». Diemžēl minēto kungu darbībā nekas nav mainījis, jo tikko R.Ziemelis (ekipāžā kopā ar R.Šīmani) 2014.gada 09.februārī sastādītam protokolam pēc sūdzības iesniegšanas atkal identiski pievienojis ziņojumu, kur viss ir uzrakstīts pretēji sūdzībai. Lieki piebilst, ka vadītājam izsniegtajā protokola kopijā par pievienoto ziņojumu nekādas atzīmes nav. Arī videoieraksta, protams, atkal mistisku tehnisku iemeslu dēļ nav.
Starp citu minētajā Latgales apgabaltiesas spriedumā par ziņojumiem pamatoti norādīts, ka tie ir tikai: «policijas darbinieku subjektīvie apgalvojumi» (10.lpp. 5.rinkopa). Tiesa spriedumā papildus norāda (10.lpp. 2.rinkopa): «... dienesta ziņojums iesniegts ar mērķi, lai netiktu atspēkoti administratīvajā protokolā minētie fakti.» Ne pārāk bieži tiesas konstatē šo acīmredzamo ziņojumu tendenciozitāti, jo ziņojumu pamatmērķis ir objektīvus pierādījumus aizstāt ar subjektīviem spriedelējumiem, kā it kā notika.
Lūk, vēl banālāks piemērs par ziņojumu fabricēšanu E.R. lietā, kur ziņojumā bija ierakstīts šāds teksts: «Dotais transportlīdzeklis bija vienīgais, ne pirms, ne pēc tā nebija citi transportlīdzekļi.» Šī frāze ierakstīta ar nolūku, lai novērstu iepriekš minētos tehniskos trūkumus, ja doplera tipa radara darbības zonā ir citi transportlīdzekļi. E.R. 2006.gada 29.jūlijā (sestdiena) brauca uz Jūrmalu plkst.18:33. Mēs pieprasījām no VAS «Latvijas valsts ceļi» izdruku par transportlīdzekļu apjomu tajā vietā un laikā. Izrādījās, ka šajā laikā (18:00-19:00) Jūrmalas virzienā aizbrauca 4075 transportlīdzekļi – tas ir 67,9 transportlīdzekļi minūtē = 1,13 transportlīdzekļi sekundē. Izrādījās, ka Jūrmalas šoseju ceļā uz jauno izpildītāju koncertu «Jaunais vilnis» šķērsoja tūkstošiem transportlīdzekļu un radara darbības zonā visu laiku atradās vairāki simti transportlīdzekļu. Tiesa policijas lēmumu atcēla, savukārt policija šo spriedumu tālāk nepārsūdzēja.1 Taču šie tradicionālie meli vēl joprojām ir ikdienas darba līdzeklis un pierādījums numur viens visās atļautā braukšanas ātruma pārkāpuma lietās. Par ziņojumu fabricēšanu un pielietotajām metodēm 2014. gadā būs atsevišķa publikācija ar uzskatāmiem piemēriem.
Lūk viens lielisks piemērs, ka ar Iskru var nepamatoti sodīt jebkuru. 2011.gada 08.jūlijā pasažieru autobusa vadītājam G.R. tika sastādīts administratīvā pārkāpuma protokols par autobusa Setra vadīšanu ar ātrumu 117 km/h pie atļautā ātruma 90 km/h. Vadītājs policistiem norādīja, ka ar šo autobusu tehniski nav iespējams braukt ātrāk par 100 km/h. Policisti nepiekāpās, pēc kā G.R. protokolā norādīja, ka tam nepiekrīt. Policisti protokolam sastādīšanas brīdī pievienoja tradicionālo ziņojumu (par to ir atzīme protokola kopijā, kura izsniegta pārkāpējam uz ceļa), kurā norādīts: «... lai nerastos šaubas ātrums tika atkārtoti pārmērīts, kurš uzrādīja tādu pašu braukšanas ātrumu 117.km stundā. ... .» Interesanti, ka šis ziņojums ir datordrukā, kas automātiski nozīmē to, ka pārkāpuma vietā protokolam pievienotais ar roku rakstītais ziņojums tika iznīcināts, jo ceļu policijas t/l nav iespējas sagatavot un izdrukāt dokumentus.
Policija atteicās atcelt lēmumu pat pēc tahogrāfa izdrukas iesniegšanas, ka autobuss visas dienas laikā nav braucis ātrāk par 100 km/h. Tiesā papildus tahogrāfa izdrukai tika iesniegta GPS izdruka un ražotāja sertifikāts, ka autobusam no rūpnīcas maksimālais ātrums ir ierobežots ar 100 km/h. Tiesa2 apmierināja autobusa vadītāja pieteikumu un atcēla policijas lēmumu. Spriedumā norādīts (12.punkts): «Tiesa, izvērtējot lietas materiālos esošos pierādījumus, neguva pārliecību, ka G.R. būtu vadījis autobusu ... ar ātrumu 117 kilometri stundā ... .» No šīs lietas nepārprotami redzams, ka Iskra radars ir nederīgs mērīšanas līdzeklis, jo ar to var piedēvēt nereālus ātrumus jebkuram, videoierakstu aizstājot ar nepatiesiem policistu ziņojumiem. Šī lieta arī pierāda to, ka vieglo automašīnu vadītājiem nav cerību, jo auto nav aprīkoti ar tahogrāfiem un 99% nav arī GPS iekārtu, kuras reģistrē braukšanas ātrumu ar ietiekami biežu intervālu.
Diemžēl augstāk minētie piemēri no tiesu prakses nav tik pašsaprotami kā tas loģiski domājošam cilvēkam pirmajā brīdī varētu šķist. Par šo tēmu var sīkāk lasīt autora publikāciju žurnālā jurista vārds (Nr.45 (692) 08.11.2011.) «Vainīguma prezumpcija braukšanas ātruma režīma ievērošanas lietās».
Tomēr dažreiz arī policija pati pierādījumu neesamības gadījumā atceļ lēmumu. Piemēram, 2011.gada 22.novembra Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Kārtības policijas pārvaldes tā laika priekšnieka vietnieka jau minētais N.Krapša lēmums Nr.4461. Šajā lietā arī pastāvēja divi savstarpēji pretēji viedokļi par pārkāpuma esamību no policijas darbinieku un autora puses. Lēmumā norādīts, ka policijas transportlīdzeklis bija aprīkots ar videoieraksta iekārtu darba kārtībā. Protams, ka video mistiski pazudis, bet tā vietā parādījušies tradicionālie ziņojumi. Līdz ar to policija secina (4.lpp. 2. un 3.rindiņā no apakšas): «Administratīvās pārkāpumu lietās pierādīšanas standarts ir augsts, proti, personas vainai jābūt pierādītai ar pierādījumiem, kas nodrošina faktu konstatāciju «ārpus saprātīgām šaubām». Konkrētajā lietā materiāli neatbilst šādam pierādījumu līmenim, jo lietā esošie pierādījumi ir pretrunīgi.»
Autora ieskatā šādiem ir jābūt visiem policijas lēmumiem un tiesu spriedumiem, ja transportlīdzekļa vadītājs protokola sastādīšanas brīdī noliedz pārkāpumu, izdara attiecīgu ierakstu protokolā un policijas rīcībā nav pierādījumu vadītāja vainai. Vienīgais autora ieteikums tiem, kas nepārkāpj noteikumus, vienmēr administratīvā pārkāpuma protokolā pirms paraksta norādīt, ka ātrums nav pārsniegts un protokolam nepiekrīt. Tāpat protokolā jānorāda liecinieki, ja tādi bija. Vislabāk ir aprīkot transportlīdzekli ar videoreģistratoru, kurš caur GPS fiksē transportlīdzekļa pārvietošanās ātrumu. Tādā gadījumā autora ieskatā lēmumos un spriedumos var ierakstīt tikai šādu kādā spriedumā precīzi veikto norādi: «Ja pieteicējs protokola un lēmuma sastādīšanas brīdī apstrīdēja pārkāpuma faktu, tad policijas darbiniekam bija nepieciešams iegūt citus pierādījumus par pārkāpumu – ar video vai foto iekārtām, liecinieku liecībām, u.tml. (atbilstoši LAPK 243. pantam.)»3
1 Administratīvās rajona tiesas 2008.gada 06.marta spriedums lietā Nr.42528206
2 Administratīvā rajona tiesas 2012.gada 19.decembra spriedums lietā Nr.142263211 (šis spriedums ir stājies spēkā, jo policija to nepārsūdzēja)
3 Administratīvās rajona tiesas 24.05.2006. spriedums lietā Nr.A42433505, 18.pkt. 2.rindkopa