2014.gada 19.maijā portālā publicēts raksts ar nosaukumu «Ceļu policists liek kļūt par dzērājšoferi!», kurā stāstīts par Ludzas rajona tiesas spriedumu, ar kuru tika attaisnots šoferis apsūdzībā par braukšanu alkohola reibumā. Šofera automašīnas videoreģistratora ieraksts pierādīja, ka šoferis bija sācis braukt tikai pēc policista pavēles pārvietot kravas auto citā vietā, kur tas netraucē sabiedriskajam transportam. Policija pirmās instances tiesas spriedumu pārsūdzēja.
Ar Latgales apgabaltiesas 2014.gada 23.septembra spriedumu policijas apelācijas sūdzība tika noraidīta, bet pirmās instances tiesas spriedums atstāts negrozīts un stājies spēkā. Šis spriedums ir lielisks paraugs tam, kā lietu izskatīt vispusīgi, pilnīgi un objektīvi saskaņā ar LAPK 237.pantu. No šā sprieduma var daudz mācīties, un daudziem arī vajadzētu mācīties.
Atgādināsim svarīgākos faktus. 2014.gada 11.aprīļa vakarā kravas auto vadītājs K.Š. Ludzā stāvvietā novietoja savu darba kravas auto. Izrādījās, ka stāvvietas «kabatas» otrā galā ir sabiedriskā transporta pietura. Vadītājs devās uz viesnīcu, kur bārā vakarā lietoja alkoholu. Nākamajā dienā K.Š. bija sarunāta tikšanās ar brāli, kurš ieradīsies no Vācijas atvaļinājumā. No rīta K.Š. izrakstījās no viesnīcas un pirms tikšanās ar brāli devās uz savu auto paņemt dažas mantas. Viņš iekāpa savā mašīnā, paņēma mantas un grasījās iet prom. Tieši tajā brīdī piebrauca policijas dienesta automašīna. No policijas auto GPS izdrukām redzams, ka policists Aigars Igaunis bija netālu noslēpies, laikam cerēdams, ka vadītājs brauks un, kā parasti, «uz pohām» būs kāda promilīte.
Savā dienesta ziņojumā policists A.Igaunis norāda: «Lai transportlīdzeklis Mercedes Benz neturpinātu traucēt pilsētas maršruta mikroautobusam iebraukt autobusu pieturā, K.Š. tika palūgts novērst ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumu. Es apsēdos dienesta automašīnā Renault Laguna [..] un aizbraucu patrulēt pa Ludzas pilsētu. Patrulēšanas laikā Ludzā Latgales ielā 124B ieraudzīju, ka pretī lēni brauc automašīna Mercedes Benz[..], nedaudz iebraucot pretējā braukšanas joslā. Es nolēmu apturēt augstākminēto transportlīdzekli [..]» Tātad policists A.Igaunis ar ziņojumu mēģināja radīt ilūziju, ka viņš šķīries no K.Š., patrulējis pa pilsētu, tad K.Š. lietojis alkoholu un braucis, izdarot jaunu CSN pārkāpumu. Tiesā policists A.Igaunis liecināja kaut ko pavisam citu: «Pateicu vadītājam aizvākt mašīnu. [..] Pats pabraucu 150 m uz priekšu, veikala Maxima stāvvietā apgriezos, lai brauktu pakaļ kolēģim. Automašīnas Mercedes vadītājs brauca pa ceļa kreiso pusi, bet Latvijā kustība notiek pa labo pusi, tāpēc nolēmu apturēt.» Tiesā policists A.Igaunis nespēja izskaidrot, kāpēc nav protokola par braukšanu pa nepareizo ceļa pusi. Tāpat policists A.Igaunis nespēja izskaidrot, kāpēc netika veikts videoieraksts (drīzāk tika veikts, bet tiek slēpts no tiesas, lai nevarētu dzirdēt, ka pats konkrēti lika K.Š. sēsties pie stūres un braukt). Katrā ziņā ir būtiskas pretrunas starp policista A.Igauņa ziņojumā rakstīto, tiesā teikto un K.Š. automašīnas videoreģistratora ierakstā redzamo.
Nobeigumā atgādināsim šā notikuma juridisko kvalifikāciju. Pirmkārt, policists A.Igaunis rupji pārkāpa likumu «Par policiju», kur 3. panta pirmā daļa noteikusi policijas uzdevumu «novērst likumpārkāpumus». Otrkārt, K.Š. nedrīkstēja nepakļauties policijas darbinieka rīkojumam aizbraukt automašīnu no vietas, jo likuma «Par policiju» 22.panta trešā daļa nosaka, ka policijas darbinieka prasības ir obligātas. Ja K.Š. nepildītu A.Igauņa pavēli, viņš tiktu sodīts par nepakļaušanos policijas darbinieka prasībām (LAPK 175.pants). Treškārt, K.Š., izpildot policijas darbinieku obligātās prasības, nav izdarījis administratīvo pārkāpumu, jo nav pieļauts ne nodoms, ne neuzmanība.
No šajā lietā esošajiem pierādījumiem diemžēl jāsecina, ka policists A.Igaunis ir rīkojies pretlikumīgi, ļaunprātīgi un gļēvi. Nav svarīgs iemesls. Iespējams, ka pietrūkst pārkāpēju, bet priekšniecība pieprasa izpildīt budžeta likumu, kur policijai ir pienākums iekasēt sodos miljonus, ir vai nav pārkāpēji.
Nobeigumā citēsim mūsu mīļāko (turklāt ārkārtīgi pamatoto) secinājumu no apelācijas instances tiesas sprieduma (2. lpp. 2. rindkopa): «.. kā liecina tiesnešu profesionālā pieredze, pratinot policijas darbiniekus kā lieciniekus tiesā, viņiem par ne visai patīkamiem noskaidrojamiem apstākļiem rodas atmiņas zudums.»