1908. gadā viņa brāļa sievastēvs, kurš bija grūtos laikos nonākušās firmas “Mors” direktors, ievirzīja Andrē tieši autorūpniecībā. Citroena vadītāja talants kompānijai palīdzēja gada laikā desmitkāršot tās ražošanas apjomus. Strādājot “Mors”, viņš satika arī Džordžu Mariju Hardtu, kurš vēlāk kļuva par “Citroen” izpilddirektoru un fantastisku ekspedīciju vadītāju.

Munīcijas rūpnīcas tehniku Citroens piemēroja autobūves vajadzībām. Foto:

Milzīga iespēja Citroenam pavērās 1914. gadā, sākoties pirmajam pasaules karam. Francijas valdība bija sapratusi, ka armijai vajadzīgs daudz vairāk ieroču un patronu, tāpēc deva rīkojumu uzcelt rūpnīcu Quai de Javel pilsētā. Kad četru mēnešu laikā tas tika izdarīts un ražošana varēja sākties, ambiciozais francūzis paziņoja, ka rūpnīca saražos 20 000 patronu dienā. Visiem tas likās pavisam neaizsniedzams mērķis, taču rūpnieks, savu solījumu turēja un līdz kara beigām 1918. gadā bija saražojis 23 miljonus patronu.

Ātri vien viņš saprata, ka munīcijas rūpnīcā izmantotā tehnika varētu kļūt par labu pamatu lētu automobiļu ražošanai. 1919. gadā tirdzniecībā tika palaists pirmais masveidā ražotais automobilis Eiropā – “Citroen Type A”. Šis auto bija aprīkots ar pavisam nelielu 1,3 litru dzinēju un tādām tolaik modernām ierīcēm kā startera motors un elektriskās gaismas. Vēlākie modeļi jau tika ražoti no tērauda, kas divdesmitajos gados bija jaunums, bet modelis “B14G”, kas tika izlaists 1927. gadā, bija jau aprīkots ar servomotora bremzēm.

Būdams pilnīgi pārliecināts, ka piedalīšanās sporta sacensībās markas prestižu varētu nospodrināt vēl spožāku, “Citroen” sāka rīkot maratonbraucienus, no kuriem viens, “Petit Rosalie”, pārspēja gandrīz 300 pasaules rekordus, veicot turpat vai 300 000 kilometru tikai 134 dienās!

“Citroen” globālā publicitāte galvenokārt tika veidota, balstoties uz Andrē Citroena ambiciozajām, brīžiem pat pārgalvīgajām ekspedīcijām, kas notika pa neiepazītiem zemeslodes apgabaliem. Zinot, ka ikdienas lietošanai domātie automobiļi nav piemēroti šādiem izgājieniem, “Citroen” izgatavoja speciālus transporta līdzekļus, kas tika aprīkoti ar gumijas “kāpurķēdēm”. Šie īpatnējie automobiļi savas ugunskristības piedzīvoja 1922. gadā, kad Hardta vadītā ekspedīcija veica 6000 kilometru, šķērsojot Sahāras tuksnesi no Alžīrijas dienvidiem līdz Timbuktu un atpakaļ. Lai ekspedīcijas dalībniekus ceļā nepārsteigtu laupītāji, automašīnas tika apgādātas ar vairākiem ložmetējiem.

"Citroen" automobiļi pabija tādās vietās, kur neviens nebija iedrošinājies doties. Foto:

Jau pēc diviem gadiem, 1924.-25. gadā, Hardts vadīja daudz bīstamāku ekspedīciju, kuras laikā tika šķērsots viss Āfrikas kontinents no tā dienvidiem līdz ziemeļiem. Ceļojuma laikā ekspedīcija iegriezās tādās vietās, kur iepriekš neviens eiropietis vai amerikānis nebija kāju spēris. Tiesa, par to mēs nevaram būt tik droši, jo vairākās vietās ceļotāji sastapās ar visai kareivīgi noskaņotiem ļaudīm, no kuriem izbēgt izdevās, tikai pateicoties labi sagatavotajai tehnikai. Citi drosminieki, kuri nebija tik labi ekipēti, itin viegli varēja kļūt par sastāvdaļu iezemiešu vārītai gaļas zupai.

1931.-32. gadā tika veikta vēl viena pārdroša ekspedīcija, kurā piedalījās divas atsevišķas grupas. Hardta vadītā grupa savu ceļu cauri Āzijai sāka no Beirūtas, kamēr Viktora Pointa grupa devās pretējā virzienā no Pekinas Āzijas austrumos. Ceļojums sevī ietvēra arī piecus kilometrus augstas sniegotu kalnu grēdas, kuros neviens transporta līdzeklis vēl nebija uzdrošinājies doties. Viktora Pointa vadītā ekspedīcija izturēja pat Nāves ielejas milzīgās temperatūras, diemžēl tūlīt pēc tam Ķīnas militāristi drosminiekus saņēma gūstā.

Kad Hardta vadītā ceļotāju grupa sasniedza savu galamērķi Beijingu, no ekspedīcijas starta bija pagājušas 45 nedēļas, kuru laikā tika veikti vairāk kā 11 000 kilometru. Pēc piecām nedēļām Andrē Citroens saņēma sēru vēsti – Hardts Hongkongā bija miris ar plaušu karsoni. Tas bija sākums “Citroen” pagrimumam.

Eiropa vēl joprojām nebija atguvusies no 29. gada Volstrītas krīzes, taču franču auto ražotājs bija apņēmības pilns sākt jaunus projektus. Viņš uzdeva Andrē Lefevram uzbūvēt automašīnu, kas radītu jaunus standartus autobūvē. Lefevrs šim uzdevumam veltīja visu savu laiku un enerģiju, līdz beidzot, tika radīts transporta līdzeklis, kuru mēs varam uzskatīt par pirmo moderno automašīnu – “Citroen Traction Avant”. Priekšējā tilta piedziņa un hidrauliskās bremzes bija tikai divi no daudzajiem jaunumiem, ar ko tika aprīkots jaunais “Avant”. 1934. gadā izlaistais automobilis, bija daudz labāk aprīkots par visiem citiem, kas pircējiem bija pieejami līdz pat 1957. gadam.

Jaunā automobiļa izstrādē ieguldītie līdzekļi bija pārāk lieli pat tādam lielam uzņēmumam kā “Citroen”. Tāpēc, kad visi detaļu piegādātāji sāka pieprasīt sev pienākošos naudu, “Citroen” bija spiests pasludināt bankrotu un to pārpirka franču riepu ražotāju gigants “Michelin”. Kaut arī pie jaunajiem firmas īpašniekiem Andrē Citroens bija ievēlēts firmas valdē, visai drīz īpašnieki lika saprast, ka viņa klātbūtne ir nevēlama.

1935. gadā Andrē Citroens, fiziski un garīgi iztukšojies, mira ar vēzi.

Londonas “Daily Telegraph” pēc viņa nāves rakstīja: “Andrē Citroenam neviens pasākums nebija lielisks. Ar fantastiskām prāta spējām apveltītais francūzis sasniedza vienu virsotni pēc otras, taču viņš tiecās pēc riska, ne panākumiem.”