Autovadītāja stāžs Raimondam Paulam ir jau vairāk nekā 40 gadu — kopš 1962. gada. Interesanti, ka autoskolā viņš mācījās reizē ar kundzi Lanu, viņa autovadītājas apliecību dabūjusi pat mazliet ātrāk. Taču pēc pusgada Suhumi Lanu apzaga — izņēma no somas maku ar visu apliecību.
"Tā arī to neesmu atjaunojusi, un nu jau esmu pieradusi, ka mani vadā," viņa saka un piebilst, ka pie stūres parasti sēžas Pauls. "Man arī negribas pašai braukt. Rīga ir tik maza un komfortabla pilsēta: kur te brauksi, visur var ar kājām izstaigāt. Bet ar mašīnu nekad neko nevar zināt, tikai nervus sabendēt," spriež Lana.
Vairāk nekā 40 gados Pauls nomainījis ļoti daudzas mašīnas: bijuši vairāki moskviči, volgas visādās krāsās, daudzu modeļu žiguļi. Tagad Maestro mašīnas maina ik pēc diviem trim gadiem, un patlaban par visērtāko ir atzinis "BMW" markas džipu.
Pati pirmā mašīna Paulam bija moskvičs, riebīgā zaļā krāsā, kā teic Lana. Tolaik Raimonds ar Lanu dzīvoja Pārdaugavā, Kalnciemā ielā, un kinoteātra "Imanta" sētā viņiem bija garāža. Patiesībā tas bija malkas šķūnītis, un, pēc ugunsdrošības noteikumiem, mašīnu tajā turēt nedrīkstēja. "Tāpēc ugunsdrošības inspektori katru mēnesi nāca pie mums pēc "algas" — lika maksāt sodu, bet neteica, ka mašīna no turienes jāizvāc..." atceras Lana.
Viņa stāsta: Pauls vēl nebija dabūjis autovadītāja apliecību, bet braukt jau gribēja, tāpēc vizinājās turpat pa pagalmu. "Iebraukšana sētā bija starp diviem lieliem bērziem, un Pauls, protams, vienu dienu mēģina iebraukt garāžā un... tieši bērzā iekšā! Kopš tā laika?— tfu, tfu, tfu! — nekas tāds vairs nav atgadījies."
Lai nopirktu auto, viņiem uzreiz nebija ko maksāt, tāpēc aizņēmās no tēva divus tūkstošus rubļu — mašīna maksāja apmēram četrus tūkstošus. "Atceros, ka jau pēc mēneša Pauls atdeva tēvam naudu, par ko tas bija ļoti pārsteigts — domāja, ka dēls apzadzis banku... Viņš, smaga darba strādnieks visu mūžu būdams, grūti naudu pelnīja, tāpēc neticēja, ka Pauls to var nopelnīt tik ātri."
Vēlāk Pauls gribējis kādu ārzemju mašīnu, bet... padomju laikā jau nevarēja nopirkt. Kolīdz bija iespēja, nopirka — kā teic Lana — kaut kādu mersedesu. Bet tik antīku, ka vajadzēja pārtaisīt — viss bija sarūsējis, grīda juka ārā... "Tā viņš ar to mašīnu arī nepabrauca — atdeva Viktoram Kulbergam muzejā. Kopš tā laika viņam ir alerģija pret vecām mašīnām, tāpēc viņš auto tik bieži maina," paskaidro Lana.
Priekš kaķiem
Kad Pauls darbojās ap "Vernisāžu", viņš braukāja amerikāņu "Chevrolet" markas automašīnā ar valsts numuru "RP 62". "Tā nebija mana, tā bija firmas mašīna. Un es ar to ļoti maz braucu," Maestro precizē un neslēpj, ka mašīnas numurs, kā tautā tolaik runāja, patiešām atbilda gada skaitlim, kad viņš pārtrauca lietot alkoholu. "Visi jautāja, ko tas nozīmē... Jā, tā bija taisnība. Bet no tā numura jau sen esmu atteicies. Tagad savai mašīnai esmu izvēlējies numuru, kuru pats nevaru atcerēties..." viņš smaida un stāsta, ka viņam bijusi iespēja izvēlēties mašīnai numuru: piemēram, "000" vai "MAESTRO", vai "PIANISTS", vai vienkārši "RP". Bet tas viss, kā viņš pats saka, ir muļķīgi, priekš kaķiem.
"Es negribu, lai par mašīnām tik daudz runā, tāpēc arī mans šābrīža braucamais reģistēts uz sievas vārda. Patiesībā, mašīna ir lieta, kurai sen vairs nevajag pievērst lielu vērību. Man kā mūziķim ir svarīgāk, lai man būtu labs instruments. Man ir "Stainway" flīģelis, un tas ir līdzīgi kā braukt ar "Rollsroyce". Bet es negribu to salīdzināt ar mašīnu," piebilst Maestro.
Motorlaiva un zāles pļāvējs
Jau pāris gadu pie Maestro braucamrīkiem pieskaitāma arī motorlaiva, par kuru jo īpašs prieks ir abām viņa mazmeitām. "To Lana man uzdāvināja, lai bez mūzikas man būtu vēl kāda aizraušanās," Pauls smaida un atzīst, ka lēts prieks tas nav. Vispirms bija jāiziet apmācības kurss, jāiegādājas vadītāja apliecība, valsts numurs, jāsamaksā nodokļi... "Bet man jau patīk uz ūdens, patīk ātrums," — tā Maestro. Izrādās, motorlaiva var attīstīt ātrumu līdz pat 70 km/h, taču ātrāk par 40 km/h viņš gan nav riskējis braukt. Interesanti, ka Lana gan tajā iekšā nekāpj — viņai bail.
Tāpat sievai dažreiz bail skatīties, cik pārdroši Pauls darbojas savā saimniecībā. "Viņš taču par sevi nedomā, savas rokas nesaudzē. Viņam galvenais, lai apkārt viss būtu sakopts," viņa mazliet satraukti stāsta. Bet Pauls jau neklausās: kā tikai ir kāds brīvāks brīdis, brauc uz Baltezeru un vasarā vismaz reizi nedēļā sēžas pie stūres stilīgam zāles pļāvējam, kam piemērota īpaša neilona josta, lai varētu nopļaut arī bruģī ieaugušu zāli. Un apgalvo, ka jūtas ne sliktāk kā pie džipa stūres.