Pagājušajā gadā, atgriežoties no darba Anglijā, biju nopelnījis tik daudz, lai uz kādu laiku aizmirstu par sabiedrisko transportu. Biju nobriedis savam pirmajam auto. Tā kā dzīvoju Ventspilī, bet studēju Rīgā, gribējās ekonomisku un jaudīgu dīzeli. Pirmajā septembrī aizbraucu uz skolu un atpakaļ mājās jau braucu ar BMW 525 tds.
Tas bija 1992. gada auto ar 140 zirgus jaudīgu sešu cilindru turbo dīzeli. Aprīkojums bija tuvu maksimālajam. Visvairāk priecēja automātiskā kārba un ādas salons. Šis auto man lika aizmirst visu, kas notiek apkārt uz ceļa, jutos tā kā tankā, ceļa zīmes un līnijas likās mazsvarīgas. Novietoju mašīnu, kur vien vēlējos, apbraucu sastrēgumus un visādi citādi jutos pārāks par citiem. Bet ātri vien prātiņš atnāca mājās, kad vajadzēja mainīt mašīnas priekšējās virsbūves daļas.
Pēc nobrauktiem deviņiem mēnešiem (10 000 km) par auto varu teikt tikai labus vārdus. Uz ceļa ļoti stabils, ātrumu nejūt, vidējais patēriņš (šoseja 70%, pilsēta 30%) 8 litri, motors ar patīkamu cēlienu pie maziem apgriezieniem un patīkamu skaņu.
Tagad auto ir nebraucams, pirmkārt, tehniskā beigusies un, otrkārt, motors ir pārkarsēts, bet rokas neesmu nokāris, jo tūlīt dodos strādāt uz Angliju un cerams, ka septembrī visu varēšu savest kārtībā. Līdz šim mašīnā esmu ieguldījis 300 Ls virsbūves remontā, 100 Ls par lietotu turbīnu, 120 Ls par diviem jauniem amortizatoriem, 50 Ls par radiatoru. Lai tehnisko apskati izietu, vajag nomainīt grabošos stabilizatorus, bremžu klučus, noslīpēt galvu un novērst eļļas noplūdi starp motoru un kārbu (1 litrs eļļas uz 500 km).
Lai gan iepriekšējā rindkopa kādam var uzdzīt šermuļus, bet tā ir cena, kura jāmaksā par komfortu un prestižu. Daudzas detaļas ir atrodamas šrotos, un daudz ko var pats taisīt un mainīt.
