Renault Fuego vēsture aizsākās 1976.gada sākumā, kad jaunais Renault direktors Bernards Verners-Paliezs (Bernard Vernier-Paliez) sāka programmu, kas paredzēja atjaunot visu Renault modeļu līniju. Viena no prioritātēm bija turpināt vidēja izmēra automašīnu izstrādi, kas līdzinātos jau novecojušajam Renault 12. Ieviešot pārmaiņas, tika radīts kupejas modelis Fuego - Renault 15/17 pēctecis.

Līdzīgs Porsche

Jaunā modeļa virsbūves dizainu izstrādāja Renault Automobiļu stila departamenta vadītājs Gastons Žuhē (Gaston Juchet) un jaunais dizainers Roberts Oprons (Robert Opron), kurš tikko bija sācis darbu Renault pēc līdzšinējās pozīcijas pamešanas Citroen, kur viņš izstrādāja modeļu SM un CX dizainu. Pretēji septiņdesmito gadu modes tendencēm izmantot asas malas un ģeometriskas formas automašīnu dizainā Oprons deva priekšroku maigām un plūstošām līnijām, kādas tas bija ieviesis modelī numur 18. Viens no jaunā dizaina raksturīgākajiem elementiem bija izliektais aizmugurējais logs, kas vienlaikus bija arī bagāžnieka vāks. Pēc oficiālās modeļa prezentācijas sāka klīst runas, ka šis modelis līdzinās Porsche 924, ko izstrādāja Harms Lagajs (Harm Laagay). Taču, kā norāda Renault, par dizaina autentiskumu liecina Citroen SM, kuru Oprons izstrādāja 1970.gadā.

Modeļa futūriskais dizains tika prezentēts 1976.gada nogalē slēgtā Renault valdes sanāksmē. Renault vadītājs jaunajās dizaina līnijās saskatīja nākamās desmitgades stila prognozi.

Kad 1978.gadā savu debiju piedzīvoja Renault 18 modelis, tika sākti jaunās kupejas testa braucieni. Pirmo reizi daudzu gadu laikā tika nolemts aizstāt Renault modeļiem raksturīgo numerāciju ar vārdu, lai gan sākotnēji bija ideja tradīcijas turpināt un ieviest modeli Renault 19. Tomēr, izvērtējot vairākus piedāvājumus, šis modelis tika nodēvēts par Fuego, kas spāņu valodā nozīmē uguns.

Pēc modeļu Renault 15/17 ražošanas pārtraukšanas 1979.gada jūlijā bija kā signāls tam, ka to pēctecis ir gatavs startam, un jau tā paša gada pirmās neoficiālās jaunā modeļa fotogrāfijas nonāca presē.

Foto: Renault

Fuego debija 1980. gadā

Auto prezentācija mediju pārstāvjiem notika 1980.gada februārī gleznainajā, bet pasaules pirmizrādi Renault Fuego piedzīvoja martā – starptautiskajā Ženēvas auto izstādē. Drīz pēc tam tika uzsākta modeļa masveida ražošana Bilankortas (Billancourt) rūpnīcā, kā arī Spānijas FASA Renault rūpnīcā Valladolid.

Standarta Fuego TL versija tika aprīkota ar 1397 cm3, 64 ZS dzinēju. Nedaudz dārgāki šā modeļa varianti (Francijā – GTL un GTS) tika aprīkoti ar 1647 cm3 96 ZS dzinēju, kas jau bija pazīstams modelī 16 TX. Fuego ekskluzīvākie modeļi ar labāko aprīkojumu bija TX/GTX modeļi. Tie tika aprīkoti ar 2.0 litru dzinēju (109 ZS), ar ko bija aprīkots arī 20 TS modelis. Atkarībā no modeļa Fuego maksimālais ātrums variēja no 158 līdz 190 km/h.

Balstiekārta, bremžu sistēma un vēl citi tehnoloģiskie risinājumi bija identiski modelim Renault 18. Standarta aprīkojums, izņemot pamata TL versiju, sevī ietvēra piecu ātrumu manuālo pārnesumkārbu. Atsevišķos tirgos bija pieejama arī trīs ātrumu automātiskā transmisija. Neskatoties uz sportiskajām līnijām, četrvietīgais Fuego saglabāja arī praktiskās īpašības, piemēram, bagāžnieks no standarta 375 litriem pēc aizmugurējo sēdekļu atzveltņu nolocīšanas palielinājās līdz 814 litriem.

Pirmais auto ar tālvadības pulti

Fuego GTX iekļuvis vēsturē kā pirmā masveidā ražotā automašīna ar tālvadības pulti. Var atzīmēt, ka Renault 16 TX jau septiņdesmitajos gados bija ar elektrisko centrālo slēdzeni, kas ļāva atvērt visas durvis vienlaikus. Tomēr Fuego tika aprīkots ar lietotājam daudz draudzīgāku risinājumu – PLIP sistēmu, ko patentējis Filips Lipšuts (Philippe Lipschutz) un kas ieviesta ražošanā sadarbībā elektronikas uzņēmumu Thomson. Fuego GTX bija arī elektriski nolaižami logi, auduma salona apdare, stūres pastiprinātājs un zaļi ietonēti stikliem. Papildu efektu piešķīra arī futūristiskie Gotti dizaina vieglmetāla riteņi.

1982.gadā automašīnu virsbūves uzņēmums Heuliez prezentēja Fuego kabrioleta versiju, tomēr tā masu ražošana tā arī nekad netika sākta. Šajā laikā Fuego debitēja ASV un Kanādā. Automašīnu montāža tika sākta arī Santa Izabellā (Argentīna).

Foto: Renault

Fuego Turbo no 1983. gada

1983.gadā Francijā pārdošanā nonāca pirmie uzlabotie Fuego, kuri tika dēvēti par Phase Deux (otrā fāze). Tika mainīta modeļa virsbūves priekšējā daļa, tostarp lukturi un, bamperi, savukārt salons tika aprīkots ar jaunu mērinstrumentu paneli un stūri. Šajā laikā debitēja arī Fuego Turbo ar 1565 cm3 (132 ZS) dzinēju. Automašīnas maksimālais ātrums sasniedza 200 km/h, savukārt ātrumu līdz 100 km/h bija iespējams sasniegt 9.8 sekundēs. Šāds izpildījums pieprasīja arī daudz efektīvāku bremzēšanas sistēmu. Visi riteņi tika aprīkoti ar bremžu diskiem, priekšpusē - ar ventilējamajiem.

Turbo versija tika aprīkota ar Vācijas BBS vieglmetāla riteņiem un 185/65 HR 14 riepām. Salonā sportisko atmosfēru papildināja stūre ar ādas apdari un īpaši sēdekļi ar kontrastējošas krāsas elementiem. ASV tirgū Fuego Turbo tika piedāvāts ar izplūdes gāzu sistēmas katalizatoru, kas samazināja dzinēja jaudu līdz 112 ZS. ASV bija pieejamas arī versijas, kas aprīkotas ar 2.2 litru 102 ZS dzinēju ar Bosch L-Jetronic degvielas iesmidzināšanas sistēmu. Lai piemērotos amerikāņu gaumei, lielākā daļa automašīnu aprīkotas ar trīs ātrumu automātisko transmisiju. 2.2 litru modelis bija pieejams arī Šveicē.

Dīzeļdzinējs tikai Eiropai

Fuego turbo dīzeļa dzinējs ar 2068 cm3 darba tilpumu un 88 ZS jaudu turpretim bija pieejams tikai Eiropā. Šā modeļa maksimālais ātrums bija 177 km/h, savukārt vidējais degvielas patēriņš bija 8 litri uz 100 kilometriem. Neskaitot Franciju, tas kļuva ļoti populārs Beļģijā un Itālijā. Vienlaikus ar Renault 25 modeļa izlaišanu (1984.gads) tika paplašināts Fuego papildus pieejamā aprīkojuma klāsts – audio sistēmas kontroles pogas uz stūres, elektriskie spoguļi un borta dators.

Fuego ražošana Francijā tika pārtraukta 1985.gada jūlijā, un vēl dažus mēnešus automašīna bija pieejama pārdošanā. 1987.gada vasarā modeļa ražošana tika pārtraukta arī Spānijas rūpnīcā. Renault Argentīna S.A. Fuego modeļus GTX/GTA un GTA Max turpināja ražot līdz 1992.gadam. Kopējais saražoto vienību skaits sasniedza 226 583, ko šādam nišas automobilim var uzskatīt par pietiekami labu rādītāju.

1997.gada nogalē Renault prezentēja Megane Coupe – automašīnu, kuru var dēvēt par Fuego pēcteci.