Renault 20 un 30 stāsts sākās 1970.gadā, kad Renault kopā ar BRV (Basic Research Vehicle) izstrādāja konceptauto, ar kura palīdzību varētu pētīt aktīvo un pasīvo drošību automašīnās. Šis koncepts tika izveidots, lai spētu identificēt un uzlabot automašīnas vājās vietas trieciena brīdī. Tika uzlabota jumta konstrukcija un durvis, kas paaugstināja izdzīvošanas izredzes, ja trieciens būtu no sāniem vai automašīna tiktu apgāzta. 1970.gadu sākumā tika uzbūvēts P127 - Renault hečbeka koncepts. Virsbūves dizainu veidoja Gastons Žuhē (Gaston Juchet) - Renault dizaina departamenta vadītājs. Automašīna bija lielāka par Renault 16, jo to nebija plānots ražot masveidā. Jau 1960.gadu vidū Renault vadītājs Pjērs Drefass (Pierre Dreyfuss) nolēma sākt astoņu cilindru motora automašīnas izveidi. Tā laika automašīnu rūpniecībā ar lielu un jaudīgu dzinēju trūkumu sastapās arī konkurenti - Peugeot un Volvo. Tāpēc sešdesmitajos gados Renault un Peugeot sāka sadarbību, kuras mērķis bija izveidot 8 cilindru V veida benzīna motoru. 1971.gadā pievienojās arī Volvo. Tomēr V8 projekts tika izbeigts. Cits Peugeot - Renault - Volvo (PRV) apvienības projekts tika realizēts Douvrin Pas de Calais rūpnīcā. Renault šajā ziņā bija priekšrocība - attālums līdz Renault Le Havre rūpnīcai bija neliels, kas ievērojami pazemināja transportēšanas izmaksas. 1974.gada rudenī tika sākta 2664 cm3 V6 dzinēja sērijveida ražošana, kuru raksturoja dubulta kloķvārpsta, alumīnija cilindru bloks un lielisks paātrinājums.

Renault vienmēr ir bijis atvērts inovatīviem risinājumiem, kas bieži ir bijuši pārdroši vai riskanti. Renault 16 modeļa panākumi deva pamudinājumu Gastonam Žuhē un viņa komandai. Vajadzēja lielu drosmi, lai ieviestu 5 durvju hečbeku augstākās klases automašīnu segmentā. 1972.gada P127 koncepts tika pārsaukts par "Projektu 23", kurā iebūvēts 4 cilindru dzinējs no Renault 16 modeļa. Gadu vēlāk prototips tika atklāts Francijas un ASV publikai. Līdz šim brīdim tas tika rūpīgi slēpts ASV, lai inženieri varētu neuztraukties par paparaci klātbūtni. Lai arī ne visas P127 idejas tika realizētas, "Projekts 23" bija viens no drošākajiem automobiļiem pasaulē. Tas tika apstiprināts ar vairākiem trieciena testiem, kurus tas izturēja Lardy rūpnīcā. Lai gan sākotnēji jaunais modelis bija pazīstams ar numuru "23", 1975. gadā Ženēvā tas tika prezentēts kā Renault 30 TS (tiek apzīmēts arī kā 1273 R). Tā bija pirmā 6 cilindru automašīna no Boloņas kopš 1939.gada. V6, 131 zirgspēka dzinējs spēja attīstīt 178 km/h lielu ātrumu.

Foto: Renault

Priekšējās piedziņas automašīna bija aprīkota ar četru pakāpju manuālo vai trīs pakāpju automātisko ātrumkārbu ar elektrisko vadības sistēmu. Tika izmantotas dubultās bremzes ar Mastervac negatīvā enerģijas spiediena sistēmu. Zemais, 4,52 m garais automobilis piedāvāja lielāku drošību un komfortu. Šajā automašīnā bija padomāts par tās funkcionalitāti - bagāžas nodalījumam bija 410 litru ietilpība, taču ar nolaistu aizmugurējo sēdekli - gandrīz 1000. Hromētie bamperi, auduma apdare, pilnveidotā stūres iekārta un nebijis komforts - šīs detaļas bija tās, kas raksturoja jauno Renault flagmani. Vēl viens jauninājums - iespēja regulēt priekšējos lukturus, neizkāpjot no mašīnas. Renault 30 komplektācijā bija īpaši stiprinātās durvis, izturīgs vējstikls un stūres iekārta, kas avārijas gadījumā salūztu. Arī automašīnas interjers tika izstrādāts, paturot prātā drošības aspektus. Salona apdarē tika izmantota ugunsdroša plastmasa, kādu izmanto pasažieru lidmašīnās. Visas asās malas un uz āru izvirzītie elementi tika likvidēti. Tika arī piedāvātas inerces drošības jostas priekšējiem un aizmugurējiem sēdekļiem, kā arī centrālā atslēga. Četri priekšējā stikla tīrītāji pierādīja savu efektivitāti lietainā dienā. Visprasīgākie klienti varēja iegādāties papildu komplektāciju - gaisa kondicionieri, salona ādas apdari, priekšējo lukturu tīrītājus un elektrisko lūku.

Stilu un eleganci netipiskajā hečbeka ķermenī sabiedrība vērtēja dažādi. Neviens neapšaubīja tā komfortu un neskaitāmās priekšrocības, taču vairāki konservatīvi klienti uzskatīja Renault 30 modeli par pārāk drosmīgi izveidotu, kā arī to, ka vienīgā virsbūve, ko atzīst limuzīnu luksusa klase, ir sedani. Tomēr, neskatoties uz iebildumiem, Renault 30 modelis bija ļoti populārs starp jaunāka gada gājuma augstākajiem valdības pārstāvjiem, Francijas ministriem un diplomātiem. Jaunais Renault vadītājs Bernards Vernjers-Paliezs (Bernard Vernier-Paliez) vienmēr bija gatavs fotografēties pie jaunā hečbeka, kā arī personīgi pats devās ar to savos darījumu braucienos. Šī automašīna tika novērtēta tādos tirgos kā Vācija, Šveice un Beneluksa valstis. ASV vecais Renault 16 pilnībā netika aizstāts ar jauno modeli, kur to pazina pēc nosaukuma "Renault 5" jeb, kā tas tika saukts, - "Le Car".

Starptautiskajā auto izstādē Parīzē 1975.gada oktobrī skatītāju uzmanība tika pievērsta Renault 20 TL. Tas izskatījās ļoti līdzīgs Renault 30, gan pēc virsbūves formām, gan aprīkojuma, gan dizaina elementiem. Taču V6 motors tika aizstāts ar četru cilindru, 90 zirgspēku un 1,6 litru dzinēju no Renault 16TX. Salīdzinājumā ar Renault 30 greznību, šis bija pieticīgi aprīkots modelis. Taču Renault zīmols spēja piedāvāt ietilpīgu un drošu mūsdienu automašīnu par cenu, kas ir tikai nedaudz augstāka nekā Renault 16. Četri priekšējie lukturi tika aizstāti ar diviem taisnstūra formas lukturiem, kā arī aizmugurējās disku bremzes tika aizstātas ar spoles bremzēm. No 1977. gada jūlija Renault 20 bija pieejams TS variantā, kuru raksturoja 109 zirgspēku, 2.0 litru turbo dzinējs, alumīnija cilindru bloks un gaisvadu kloķvārpsta.

No 1977.gada augusta Renault 20 TL/GTL 1.6 litru dzinēja jauda pieauga līdz 96 zirgspēkiem. Arī galvas balsti bija pieejami visās standarta versijās. Renault 30 galvas balsti tika piedāvāti arī aizmugurē sēdošajiem. 1978.gadā tika mainīts vadības paneļa izskats. Renault iepazīstina ar jauno flagmani - 30TX.

Pateicoties Bosch K-Jetronic iesmidzināšanas sistēmai un elektriskās aizdedzes modulim, automašīnas jauda pieauga līdz 142 zirgspēkiem. Piecu pakāpju manuālā vai automātiskā ātrumkārba, kuru izgatavoja Societe de Transmission Automatique, tika piedāvātas jau standarta aprīkojumā.

Foto: Renault

Aprīkojuma sarakstā bija iekļauti arī vieglmetāla diski ar Michelin TRX riepām, zaļš vējstikls un logi, auduma apdare un priekšējo sēdekļu apsilde. Karburatora variantā tika iegūts jauns jaudas rādītājs - 128 zirgspēki. 1979.gada novembrī pirmo klientu īpašumā nonāca Renault 20 ar ekonomisko un dinamisko 2.1 litru un 64 zirgspēku dīzeļa dzinēju, kas noteica to, ka TA un GTD modeļi atšķīrās ar aprīkojuma līmeni. Renault 30 bija pieejams ierobežotā skaitā. Viens no tiem bija melns Magnum Six ar ādas salona apdari un augstākās klases audiosistēmu.

Dacia Mionveni rūpnīcā Rumānijā 1980.gadā tika saražotas Dacia 2000, kas bija gandrīz identiskas Renault 30. Šīs automašīnas bija paredzētas vienīgi valsts amatpersonām.

Vēl vairāk izmaiņu tika ieviests no 1981. līdz 1982.gadam. Tika izveidots Renault 20 turbo dīzelis. Jaunais J8S ar 2068 cm3 tilpumu piedāvāja 85 zirgspēku jaudu un maksimālo ātrumu 160 km/h. Renault 30, kurš tirgū nonāca tikai īpaši izvēlētās valstīs, dīzeļdzinēja komplektācijā bija pieejams Garrett turbokompresors. Reklāmas sauklis Francijā "Plus Turbo que Diesel" (vairāk turbo nekā dīzeļdegvielas) uzsvēra labu dinamiku un zemu degvielas patēriņu. Šī bija pirmā reize vēsturē, kad sērijveidā ražotam automobilim tiek uzstādīts turbo dīzeļa dzinējs ar gaisa dzesētāju. Līdz šim šādas tehnoloģijas tika lietotas tikai kravas furgonu ražošanā.

Arī Renault 20 TX ar 2.2 litru dzinēju un 115 zirgspēku jaudu debitēja tirgū. Tas bija aprīkots ar degvielas iesmidzināšanas sistēmu. Renault 30 karburatora variants tika izņemts no tirgus. Atkal tika atjaunots un papildināts interjers. Aprīkojuma sarakstā varēja atrast elektriski regulējamus spoguļus un Jeager pulkstenis ar LED apgaismojumu. Pašiem pēdējiem ražošanas modeļiem bija pieejams arī mazs spoileris uz bagāžas nodalījuma pārsega.

Foto: Renault

Lai gan Renault 20 un 30 modeļi paliks atmiņā kā ģimenes uz biznesa klases automašīnas, to vēsture ir saistīta arī ar sporta sacensībām, kurās ir gūti panākumi. Šo modeļu automašīnas ir piedalījušās sacensībās, kur finiša līnijas sasniegšana jau ir panākums. 1977.gadā Austrālijas Renault 30 TS komanda ieguva 38. vietu sacensībās Londona - Sidneja. Lielākais panākums bija sacensībās Āfrikā. 1971.gada decembrī brāļi Bernards un Klauds Marē (Bernard and Claude Marreau) uzvarēja 15 000 kilometru sacensībās Alžīra - Keiptauna. Āfrikas tuksnesī tika pavadītas astoņas dienas 22 stundas un 18 minūtes. Brāļi iecienīja sacensības Parīze - Dakara, kurās piedalījās no 1979. līdz 1985. gadam.

Bernarda un Klauda Marē dalība 1982.gada janvāra sacensībās Parīze - Dakara bija ļoti veiksmīga - viņi uzvarēja. Renault 20 Turbo 4X4 prototipam nebija konkurentu vieglo un apvidus automašīnu klasē. Vēl atrodoties Dakarā, brāļi saņēma apsveikuma ziņu no Renault valdes priekšsēdētāja Bernarda Hanona (Bernard Hanon). Otra sacīkšu automašīna no Vails-Chanteaux komandas ieņēma 17. vietu. Renault 20 turbo dzinējam bija 155 zirgspēku jauda, kas taisnēs spēja sasniegt pat 200 km/h. Šie panākumi 1982. gadā iedrošināja 63 000 pircēju iegādāties Renault 20.

Pirmais augstākās klases hečbeku laikmets beidzās 1983.gada 16.oktobrī. Šo 8,5 gadu laikā tika saražoti 629 004 Renault 20 un 153 704 Renault 30W modeļi. Šo automašīnu pēctecis - Renault 25 tirgū parādījās 1984.gadā.