Dzirdot šos vārdus Latvijas televīzijas sporta ziņās, varam secināt, ka mūsu pašu Cēsu, precīzāk, Priekuļu puika Krišjānis strauji iekarojis savu vietu šajā medijā. Tikai pērn viņš iestājās augstskolā, lai apgūtu žurnālistiku, un jau strādā televīzijā.
Krišjānis Kļaviņš, Latvijas televīzija
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Ar sportu Krišjānis bijis saistīts jau no pirmās klases. Trenējies tenisā, izmēģinājis spēkus arī citos sporta veidos, taču atzīst, ka pozitīvākās emocijas viņam allaž izraisījis sporta karalis futbols. 15 - 16 gadu vecumā nolēmis pievērsties sporta žurnālistikai. Pirmo nopietno rakstu par sportu (tā vismaz uzskata viņš pats) uzrakstījis par florbola komandas "Lekrings" skandalozo cīņu Bauskā. - Vēl tagad atceros savu sajūsmu, atverot "Druvas" sestdienas numuru un ieraugot savu publikāciju - ""Lekrings" uzvar gada skandalozākajā spēlē". Āķis bija lūpā - nākamajos gados cītīgi rakstīju par florbolu. Nākamais pakāpiens bija divu sporta raidījumu veidošana "Radio Trīs" - tas bija jauns izaicinājums, kuru pats biju lolojis. Tagad tie ir pārtraukti, jo grūti savienot ar studijām Rīgā, taču darboties radio turpināšu. Viens raidījums "Radio Trīs" ēterā varētu atgriezties tuvākajā laikā, bet nākamajā nedēļā sāksies jauns projekts "Radio SWH" ēterā. Man izdevās pārliecināt radio vadību par divu sporta raidījumu nepieciešamību, un turpmāk katru piektdienu (plkst. 20) futbola programma "Futbols rullē", bet svētdienās plkst.19 skanēs "Radio SWH sporta apskats". Futbola apskatu vadīšu kopā ar cēsnieku Aleksandru Beļakovu. - Kā nonāci Latvijas televīzijā? - Pateicoties florbolam. Pagājušajā gadā pirms Latvijas florbola čempionāta fināliem piezvanīju "LTV-Sports" vadītajam Andrim Ušackim un piedāvāju, ka varētu komentēt šīs spēles. Aizbraucu uz pārrunām, parādīju savas publikācijas "Druvā", "Radio Trīs" raidījumus un mani pieņēma. Vēlāk man piedāvāja strādāt par sporta reportieri LTV, kam es, protams, piekritu! - Kādam, tavuprāt, jābūt īstam sporta žurnālistam? - Nepiekāpīgam, dažbrīd nekaunīgam. Cilvēkam, kurš nebaidās saukt lietas īstajos vārdos. Skarbāks vārds, pateikts televīzijā, cilvēkiem griež ausīs daudz spēcīgāk, nekā uzrakstīts avīzē. Ar to jārēķinās, jo jau vairākas reizes esmu apdedzinājies. - Kādas sajūtas bija, veidojot sižetus par Latvijas futbola izlases panākumiem? - Fantastiskas. Patīkami, ka man tika dota iespēja stāstīt savos sižetos par šiem fenomenālajiem sasniegumiem. Manuprāt, mans pagaidām visu laiku labākais sižets televīzijā bija tieši par Latvijas izlases uzvaru pirmajā spēlē Rīgā pār Turciju. Ir satriecoša sajūta apzināties, ka tavu sižetu redz 300 tūkstoši cilvēku visā Latvijā - no Zilupes līdz Ventspilij, no Valkas līdz Bauskai. - Vai vasarā varēsim redzēt tavas reportāžas no Portugāles? - Laikam ne. Esmu pārāk zaļš. Protams, gribētos, bet ticu, ka pavisam drīz pienāks arī mans laiks... - Vai darbs televīzijā netraucē studijām? - Ja godīgi, vismaz pašlaik darbs man ir pirmajā vietā. To var redzēt arī pēc atzīmēm studiju grāmatiņā. Savienot abas lietas varētu, ja vien es nebūtu tāds paslinks uz zinību krāšanu. Tomēr ceru, viss saies. - Vai savos sižetos centies atrast kādu īpašu pasniegšanas veidu? - Sižetu veidošana ir ļoti komplicēts un laikietilpīgs process: braukšana uz filmēšanu, filmēšana (to dara operators), atpakaļceļš, pēc tam es noskatos visu safilmēto (tā saukto melno materiālu), uzrakstu tekstu un dodos uz montāžu. Jāpiebilst, ka montāža ir īpaši nogurdinoša - lai materiāls būtu kvalitatīvs, vienu minūti var samontēt apmēram stundā. Par īpašajiem pasniegšanas veidiem runājot - tā pašlaik ir viena no manām lielākajām problēmām. Neesmu mācījies režiju, līdz ar to kaut ko ekstra neordināru grūti skatītājiem piedāvāt. Ceru, ka ar laiku man izveidosies savs rokraksts. - Vai bijis kāds interesants gadījums no TV žurnālista dzīves? - Televīzijā ar kaut ko interesantu var saskarties gandrīz katru dienu. Vienreiz sporta ziņās Māris Rīmenis ēterā mani nosauca par Krišjāni Kariņu (Saeimas deputātu), pēc dažām sekundēm viņš attapās un kļūdu izlaboja. Te jāpiezīmē, ka sākumā kolēģi mani, "pavelkot uz zoba", sauca par Krišjāni Kariņu, varbūt tāpēc šī pārteikšanās. - Vai gribi palikt televīzijā, vai meklēsi citu jomu? - Vienubrīd bija pamatīgas pārdomas, ko vēlos darīt, tomēr esmu secinājis, ka mani visvairāk saista televīzija. Nupat bija iespēja pastrādāt par reportieri "Dienā" ar sportu nesaistītā nodaļā. Kad biju nostrādājis nedēļu, man lika izšķirties - LTV vai "Diena". Izvēlējos TV un nenožēloju to nevienu mirkli. Tagad esmu nolēmis koncentrēties tikai darbam televīzijā un raidījumu veidošanai "Radio SWH".