Eiropas enerģētikas komisāra Andra Piebalga dzīve ir kā diagramma Latvijas attīstībai. Kad viņu nominēja augstajam amatam, interneta portālu kašķīgajos komentāros varēja lasīt gan laba vēlējumus viņa darbam, gan skaudīgi nicīgas piebildes – "re, kā uzkalpojies".
Vienkārši Piebalgs
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
"Uzkalpojies" – tas ir galīgi šķērsām, domājot par viņa personību un karjeru. Piebalgu visvairāk raksturo lielas darba spējas, vienkāršība, pat šķietams nepamatots pašapziņas trūkums (to gan viņš pats noliedz) kombinācijā ar ārēju apstākļu radītām iespējām. Piebalgs ir izteikts otrā plāna lomas spēlētājs. Pirms nominēšanas viņš strādāja par komisāres Sandras Kalnietes biroja vadītāju, bija jau piekritis vadīt biroju arī nākamajai komisārei. Tā viņš, iespējams, otrajā plānā arī būtu nostrādājis visu dzīvi. Taču 2004. gada oktobrī viss strauji mainījās – Piebalgs bija Latvijas glābējsalmiņš, kad visi striķi trūka un bija jāizvirza cita komisāra kandidatūra Ingrīdas Ūdres vietā. Asociācijas Somu paziņa man nesen iedeva vienas gana ambiciozas prezentācijas kopiju. To bija sagatavojis kāds prezentāciju meistars, kurš apbraukā ES valstis un valdību darbiniekiem māca, kā sastrādāties ar citu tautību cilvēkiem. Ko varot sagaidīt no latviešiem? Labi strukturētas, plānotas atbildes, nereti vienkāršību, pazemību un mazrunību. Latvieši esot labi klausītāji, bet paši nav īpaši runīgi, izsakās izsvērti, balstās uz pragmatiskiem apsvērumiem. Latviešiem esot labas manieres, un viņi ir uzticami. Šajā prezentācijā nebija jaušama ne kripatiņa zinātnes sāls. Tā, visticamāk, bija radīta, balstoties uz personisko pieredzi sadarbībā ar latviešiem ES institūcijās. Man, to lasot, šķita – visvairāk ar vienu latvieti. Andri Piebalgu. Valmieras puika Eiropas komisārs pirms četrdesmit septiņiem gadiem dzimis Valmierā, tur arī gājis skolā. Uz turieni viņš devās arī nedēļas nogalē pirms darba gaitu sākšanas Briseles augstajā amatā. Pēc vidusskolas viņa izglītības ceļi aizveda uz Rīgu. Fizikas un matemātikas fakultāti viņš izvēlējies daudziem tik populārā iemesla dēļ – padevās un patika fizika. Zināma ietekme bija arī nu jau aizsaulē aizgājušajai mātei. Viņa gribēja, lai dēls ir zinātnieks. Tagadējais enerģētikas komisārs studējis cietvielu fiziku, taču drīz sapratis, ka viņam vairāk patīk strādāt ar cilvēkiem. Tāpēc jau studenta gados strādājis skolā. "Man patika mācīt fiziku, lai gan bērni parasti nav sajūsmā par to," atceras bijušais skolotājs. Darbam skolā bija arī praktisks apsvērums: Andrim Piebalgam jau bija ģimene, tāpēc vajadzēja darbu, kurā līdz ar slodzi skolā piedāvā arī dzīvokli. Tāda iespēja bija dzimtajā Valmierā. Viņš ātri vien, pēc diviem gadiem, līdzīgi kā daudzi vīrieši Latvijas skolās, no ierindas pedagoga kļuva par mācību daļas vadītāju. Kad skolas direktore aizgāja pensijā, Piebalgs bija pirmais kandidāts uz šo amatu. "Domāju, tas gandrīz visās skolās notika automātiski," viņš atkal izvairās to saukt par karjeras pakāpienu. "Arī mani bijušie kursa biedri ātri kļuva par mācību daļas pārziņiem vai skolu direktoriem." Otrās līnijas pamešana Kad jau gaisā virmoja neatkarības vēsmas, Piebalga ceļi aizvien biežāk veda uz Rīgu. "1988. gadā, kad direktors Andris Piebalgs jau bija iesaistījies politikā, viņš netika uz manas klases izlaidumu, tāpēc tajā skanēja ierakstīta direktora runa," atceras Valmieras valsts ģimnāzijas direktora vietniece Edīte Būmane. Politikas lielās skatuves durvis viņš vēra tieši no izglītības priekštelpas. Pats saka – klasiskā veidā politikā uzreiz neesot iesaistījies, lai gan Augstākās Padomes vēlēšanu laikā bijis Jāņa Dinēviča uzticības persona Valmierā. Izglītības biedrības kolēģa Dzintara Ābiķa mudināts, viņš aizvien aktīvāk sāka darboties neatkarīgās Latvijas politikā. "Visi tajā laikā bija iesaistīti. Es – vairāk kā ierindas cilvēks," Piebalgs atrunājas. Izšķirošs pavērsiens notika, kad premjers Ivars Godmanis viņu uzaicināja par izglītības ministru. "Nezinu, kādēļ mani izvēlējās. Droši vien biedrības dēļ, tajā bija daudz Tautas frontes biedru. Kāpēc man to piedāvāja – nekad to neesmu prasījis," saka Piebalgs. Pats Godmanis gan bez vilcināšanās pamato savu tā laika izvēli: "Viņam raksturīga liela patstāvība, darbaspējas. Piebalgs arī bija reformētājs – viņa laikā ieviesa sistēmu, ka jaunākajās klasēs neliek atzīmes, bet vecākajās būs izvēles priekšmetu sistēma." Pēc tam viņš bija arī Saeimas deputāts, vadīja budžeta un finanšu komisiju. Kad Māris Gailis veidoja valdību, viņš piedāvāja Piebalgam kļūt par finanšu ministru. "Ilgi šaubījos," saka Piebalgs, "bet citas kandidatūras acīmredzot tajā brīdī nebija, un es piekritu." Starp citu, viņu arī virzīja par premjeru. To tagad Piebalgs nemaz nepiemin, šo faktu nākas viņam atgādināt. "Jā, bet tas bija loģiski, ka atteicos," Piebalgs pamato savu aizmāršību. "Man nekad īsti nav patikušas pirmās lomas. Bet abos piedāvājumos teikt nē arī būtu nepareizi. Katrā ziņā nevienu brīdi nerāvos uz šo amatu." Bankas un personīgais krahs Piebalgs bija finanšu ministrs, kad banku krīzes dēļ krakšķēdamas sabruka daudzu tūkstošu cerības uz labklājību. Kopā ar iekrāto zārka naudu. Runājot ar cilvēkiem, kas atceras Piebalgu kā finanšu ministru, vairāki saka, ka viņš ļoti smagi un personīgi pārdzīvojis banku un budžeta krīzi. "Tā tiešām bija. Jebkuru darbu daru, tajā iesaistoties visā pilnībā. Daudzas lietas pārdzīvoju personīgi. Varbūt par daudz... Skaidrs, ka politikā ir jābūt daudz aukstākiem nerviem. Šodien to saprotu. Tajā laikā visu daudz vairāk personificēju. Un bija ļoti sāpīgi, ja lietas gāja slikti. Bet es ticēju, ka jāstrādā labāk. Tad kādā brīdī šķita, ka esmu vājākais posms, uz kura viss turas vai brūk," komisārs dalās atmiņās, bet var just, ka apdzijušās brūces tīši vairs vaļā neplēš. Piebalgs demisionēja. "Varbūt viņš jutās morāli atbildīgs, taču ir zināms, ka paši baņķieri un centrālā banka bija vainīgi," domā ekspremjers Māris Gailis. Uz Briseli caur Tallinu Piebalgam vienmēr gribējies strādāt diplomātijā. "Kad Andris Ķesteris kļuva par vēstnieku Vācijā, izteicos, ka gribētu šādu darbu. Man atbildēja – nē, tev jāpaliek parlamentā. Es paliku, bet vēlme nezuda." Kad piedāvāts darbs Igaunijā, Piebalgs nopriecājies: "Biju lielā personiskā krīzē un nezināju, ko darīt tālāk. Biju laimīgs par šo piedāvājumu. Protams, Igaunija nebija nekāda medusmaize, cīnījāmies par jūras robežu. Taču paveicās šo lietu atrisināt, un, ieguldot ļoti lielu darbu, viss beidzās veiksmīgi." Pēc tam sekoja pieci gadi vēstnieka amatā ES, īss brīdis Latvijā 2003. gadā, un tad atkal – Brisele. Piebalgs brīvi runā krievu, angļu, vācu un franču valodā, viņam ir arī pamatzināšanas igauņu valodā. "Vācu valodā man bija ļoti stingra skolotāja. Nezinu, kāpēc viņa mani bija izvēlējusies par savu galveno dresēšanas objektu. Skolotāja pret mani bija ļoti stingra, un tas mani spieda mācīties," atceras komisārs. Kas citiem dīvaini Tomēr Piebalgam valodas viegli vis klāt nelīp. No bibliotēkas Vecrīgā viņš savulaik ņēmis Agatas Kristi, Artūra Heilija grāmatas svešvalodās un cītīgi lasījis. Tam gan tolaik nebija liela praktiskā izmantojuma, vairāk patikšanai. "Man ar valodām ļoti daudz jāstrādā. Atceros studiju laiku praksi celtnieku brigādē cementa rūpnīcā. Kamēr citi atpūtās, es pildīju rakstiskos vingrinājumus. Man patika, citiem likās – dīvaini," Piebalgs smaida, un es atceros, kā viņš noklausīšanās laikā Eiropas Parlamentā viegli pārslēdzās no angļu uz vācu valodu. Līdz ar Briseles gaitām nāca arī franču valodas mācīšanās. "Tā ir absolūti nepieciešama. Bieži dokumenti ir abās – angļu un franču valodā, un bez tulkojuma," saka Piebalgs. Komisārs apņēmīgi saka – jāturpina pilnveidoties visās valodās, visās ir iespējams liels progress, varbūt izņemot krievu, kuru, kā viņš pats saka, "zinu ļoti labi". Vēl kādu valodu gan viņš vairs nemācīšoties. Bērni bez fizikas Komisāra divas meitas studē Lielbritānijā, jau beigušas bakalaura studijas un turpina mācīties maģistrantūrā. Viņas dzīvo neatkarīgu dzīvi un negaida, ka augsto amatu ieņemošais tētis meitas uzturētu. Starp citu, meitas gribējušas studēt dabaszinātnes, bet tēvs, fiziķis, atrunājis. "Varbūt nebija pareizi," tagad viņš domīgi novelk. Tomēr nožēlas balsī nav. Viņš no pieredzes zina, ka daudzos amatos jurista vai ekonomista izglītība ir pamatnosacījums, lai vispār pretendētu uz vadošu amatu. "Manā gadījumā fiziķa izglītība labi noder. Bet, ja Latvijai būtu tikušas tieslietas un iekšlietas – arī šāda iespēja teorētiski pastāvēja –, fiziķa diploms drīzāk būtu mīnuss." Viņš gribējis, lai meitas iegūst bāzes augstāko izglītību, uz kuras var tālāk būvēt specializēšanos kādā noteiktā sfērā. Pašlaik viena meita studē mākslu, otra – ekonomiku. Piebalga pastarītim, arī Andrim, pašlaik ir 13 gadu. Viņš mācās Briselē Eiropas skolā, labi runā angļu, vācu un franču valodā, apmeklē latviešu sestdienas skolu. Diez ko viņš domā par puiku ziemas priekiem Valmierā.