Bruģa veloceliņš – lētāks, bet ne labāks par asfaltu (185)

TVNET
CopyLinkedIn Draugiem X
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: LETA

Veloceliņi no bruģa ir kļuvuši par modes kliedzienu, kam seko daudzas Latvijas pašvaldības. Rūpes par pedāļu minējiem ir apsveicamas, taču, kā TVNET atzīst nozares eksperti, šis materiāls varbūt ir lētākais, taču nav ērtākais braukšanai, turklāt diskriminē citus potenciālos veloceliņu izmantotājus.

Kāds ceļu nozares eksperts vienā no Latvijas lielākajām ceļu būves firmām, kurš gan vēlējās saglabāt anonimitāti, sarunā ar TVNET skaidro – izmaksas asfalta veloceliņiem ir par aptuveni 25-30% lielākas nekā bruģētajiem. Ja 2,5 metru plata asfalta veloceliņa izbūve kilometrā maksātu aptuveni 100 000 latu, tad bruģa segumam izmaksas būtu ap 75 000 latu.

Acīmredzot pilsētu vadītājiem ir svarīgi tieši finansiālie apsvērumi, jo, kā atklāj ceļu būves uzņēmuma pārstāvis, ir grūti atcerēties pasūtījumu, kurā pašvaldība būtu vēlējusies asfalta veloceliņu. Tā izmaksas ir augstākas arī tāpēc, ka asfalts ir dārgāks un ar šā seguma klājēju ir grūtāk piekļūt vietām, kas neatrodas ceļa malā.

Skandināvijas valstu piemēri rāda, ka, ieliekot kvalitatīvus pamatus, asfalta velobrauktuves kalpo ilgi.

«Lai panāktu ilgmūžību, tas «pīrāgs» ir jāliek biezāks – pamatne un virskārta. Tā ir tā atšķirība starp mūsu ceļiem un ceļiem, kas ir ziemeļvalstīs,»

turienes kvalitātes standartus komentē ceļu būves speciālists. Latvijas Riteņbraucēju apvienības (LRA) valdes loceklis Romāns Meļņiks norāda, ka asfalts ir labāks segums braukšanai gan no ērtības, gan drošības viedokļa – pārvietojoties pa to, nenotiek drebināšanās un mitrā laikā asfalta segums nodrošina īsāku bremzēšanas ceļu nekā bruģis.

«Acīmredzot cilvēki, kas izlemj par veloceliņu izbūvi, paši ar riteni nebrauc. Dodoties pieredzes apmaiņā uz citu pašvaldību, viņi ierauga: «Vai, cik skaisti izbūvēts celiņš un nodalīts ar krāsām no gājējiem. Nu tad mums arī tādu vajag.» Bet vislabāk būtu tad, ja viņi paši mēģinātu pa to pabraukt,» ironizē LRA pārstāvis. Viņaprāt, kritiku neiztur arī iebildumi, ka bruģi ir vienkāršāk atlikt atpakaļ, ja tiek veikti remontdarbi:

«Bet cik tad to [veloceliņu] rakņā? Ja vajadzēs remontēt, tad vienreiz salāpīs kārtīgi ar asfaltu. Tas arī nav arguments.»

Meļņiks ievērojis, ka, neskatoties uz sadalītajām zonām, nereti gājēji vienalga ir tendēti pārvietoties pa sarkano bruģi, kaut gan tas ir paredzēts riteņbraucējiem. Ja viņiem atvēlētais ceļš būtu noasfaltēts, tas vairāk asociētos ar ielu, līdz ar to gājēju un pedāļu minēju starpā rastos mazāk konfliktu.

Tāpat pašvaldībām ir jārēķinās, ka šo brauktuvi izmanto ne tikai riteņbraucēji, bet arī skrituļslidotāji, skeitbordisti, kuri ir pilnvērtīgi satiksmes dalībnieki. «Arī pieauguši cilvēki brauc uz darbu ar skrituļslidām vai skrejriteni. Un kāpēc ne?» jautā LRA pārstāvis. Patlaban šī satiksmes dalībnieku grupa ir spiesta izmantot braucamo daļu vai citas alternatīvas, riskējot nonākt konfliktsituācijās vai satiksmes negadījumos.

Komentāri (185)CopyLinkedIn Draugiem X
Aktuālais šodien
Svarīgākais
Uz augšu