Lai arī gājējs ir vismazāk aizsargātais satiksmes dalībnieks, viņš nedrīkst uzvesties kā karalis un slāt, kur iegribas. Tas ir gan viņa paša, gan pārējo interesēs. Pie tam Satiksmes noteikumos ir vairāk nekā skaidri uzskaitīts, ko kājāmgājējs drīkst darīt un ko nē.
Pirmkārt, Satiksmes noteikumu 2. nodaļas 22. punktā teikts: «Gājējiem brauktuve jāšķērso pa gājēju pārejām (pazemes vai virszemes), bet, ja to nav, - krustojumos pa ietvju vai nomaļu iedomāto turpinājumu. Ja redzamības zonā gājēju pārejas vai krustojuma nav, brauktuvi atļauts šķērsot taisnā leņķī attiecībā pret brauktuves malu vietās, kur ceļš labi pārredzams uz abām pusēm.»
Otrkārt, turklāt vēl svarīgāk: «Pirms brauktuves šķērsošanas pa gājēju pāreju, kur satiksme netiek regulēta,
gājējiem jānovērtē attālums līdz transportlīdzekļiem, kas tuvojas,
kā arī jānovērtē to braukšanas ātrums un jāpārliecinās par drošību.»
Arī tas ir minēts Satiksmes noteikumu pašā sākumā - 2.nodaļā.
Citiem vārdiem - ja esi gājējs, tad šis otrkārt ir pat svarīgāks. Ne tikai Satiksmes noteikumu otrās nodaļas 27. panta 4. punkta dēļ «gājējam aizliegts «iziet uz brauktuves, nepārliecinoties par to, vai netuvojas transportlīdzekļi, aiz stāvoša transportlīdzekļa vai cita šķēršļa, kas ierobežo redzamību» dēļ, bet kaut vai paša labklājības dēļ.
Protams savi pienākumi likuma noteiktajā kārtībā ir jāievēro arī autovadītājiem un uz ielas un gājēju pārējām un ietvēm
ir jāvalda savstarpējām cieņas pilnām gājēju un autovadītāju attiecībām.
