Pirms diviem gadiem mūsu ģimenei bija iespēja ar auto izbraukt cauri Eiropai no Skotijas ziemeļiem līdz pat Francijas dienvidiem (Vidusjūrai).
Pirmkārt jau braukšanas kultūra visās šajās valstīs ir daudz augstāka. Ja pirmā josla ir brīva, tad otrajā un trešajā joslā neviens nesēdēs, kā tas ir pie mums.
Par radariem. Tikai vienā vietā redzējām Ceļu policiju, bet viņi arī nestāvēja ar radaru, bet gan ar binokli. Pieļauju, ka pētīja, vai autovadītāji lieto drošības jostas. Fotoradari bija izvietoti tikai smukās kastītēs, pirms kurām atradās brīdinoši uzraksti par ātruma kontroli. Tie nebija izvietoti kā pagadās, bet, piemēram, pēc ilgstoši taisna posma seko līkums, kuru var izbraukt pat ar 120, bet tur novietots radars, lai autovadītāji samazina ātrumu.
Anglijā vietējie latvieši stāstīja, ka šie radari fotografē nevis no priekšpuses, bet gan no aizmugures (pats vainīgs, ja nepiebremzēji). Mēs, protams, nebijām nekādi svētie un Anglijā un Skotijā arī nebraucām ar atļautajiem 112 km/h. Pa autostrādi pārvietojāmies ar 140 - 150. Protams, pirms brīdinošajiem uzrakstiem kārtīgi piebremzējām.
Secinājums. Ja Latvijā kāds gribētu rūpēties par drošību, tad sen būtu uzstādīti fotoradari virs ceļiem ar attiecīgajiem brīdinājumiem, nevis policisti sēdētu krūmos un iekasētu sodanaudas; nav dzirdēts, ka, piemēram, ceļa posmā Sēnīte - Berģi būtu notikušas kādas avārijas, bet šajā posmā regulāri sēž ekipāžas. Pat pašreizējā ceļu stāvoklī šo posmu var braukt ar ātrumu 110 - 120 pilnīgi bez kāda riska. Iedomājieties, cik policistu varētu nodarboties ar citām lietām, ja būtu šādi radari.
motografs.lv
