Dzīvesprieka pārpilnais virtuozs, kura žilbinošais smaids atgādina klavieru taustiņus, un viņa paveiktais ir visprecīzākā definīcija džezam. Spēlēt Luiss iemācījās starp prostitūtām, zagļiem un suteneriem, taču pretēji daudzām citām superzvaigznēm, kuras slavas virsotnes sasniegušas, spītējot savai izcelsmei, viņam slava bija vienaldzīga. "Es nekad neesmu mēģinājis kaut ko pierādīt, vēlos parādīt labu priekšnesumu. Mana dzīve ir mana mūzika, tā vienmēr ir pirmajā vietā, taču tai nebūtu vērtības, ja es to nevarētu dot publikai," teica Ārmstrongs.

Kafija prostitūtām

Kā jau vairums pirmo džeza mūziķu, arī Luiss (pilnā vārdā Daniels Luiss Ārmstrongs) nāca no Ņūorleānas. Džezmenis piedzima nabadzīgā ģimenē. Viņš un māte Mērija Anna bija spiesti dzīvot divistabu dzīvoklī pilsētas nolaistākajā daļā krāsaino rajonā. Luisa tēvs Villijs Ārmstrongs bija fabrikas strādnieks, sievu pameta. Dzīves apstākļi ģimenē bija tik traģiski, ka Mērija atstāja puiku pie vecāsmātes, bet pati devās pelnīt iztiku prostitūtu rajonā.

"To, vai mamma bija prostitūta, nezinu. Ja viņa kaut ko tādu darīja, tad nost no manām acīm," mātes nodarbošanos komentēja Luiss. Lai palīdzētu mātei un arī māsiņai Barbarai, viņš piegādāja prostitūtām kafiju un no divričiem pārdeva akmeņogles.

Divpadsmit gadu vecumā Luisu aizsūtīja uz pāraudzināšanas koloniju. Viens no mātes "draudziņiem" viņam bija iedevis 38. kalibra pistoli, ar kuru puika sarīkoja pats savu Jaungada salūtu. Policija nekavējoties mazgadīgo šāvēju arestēja.

"Tas bija labākais, kas vien varēja ar mani notikt! Pāraudzināšanas skolas laikā varēju spēlēt mājās un man nebija jāiet uz ielas piepelnīties muzicējot," atceras Ārmstrongs. Pīters Deiviss, kolonijas skolotājs, ieteica Luisam mācīties pūst klarneti. Drīz vien zēns iekļuva kolonijas orķestrī un par sīknaudu spēlēja piknikos un bērēs.

Tas tev, karali!

Pēc 18 mēnešiem viņu atbrīvoja, un Luiss meklēja veidu, kā piepelnīties. Pēdējos grašus notrieca kazino, taču tā arī neieguva cerēto laimestu un brīvbiļeti uz pārtikušu dzīvi. Viņš pat mēģināja kļūt par suteneru, taču ātri saprata, ka nav radīts tādam amatam.

Pirmoreiz laulības ostā Luiss iestūrēja 1918. gadā, kad apprecēja 21 gadu veco prostitūtu Deiziju Pārkeri. Viņa bija pārlieku pieķērusies savam darbam, kas džeza virtuozam ļoti kremta, un viņi drīz izšķīrās.

Karjeras sākumā Ārmstrongs spēlēja dažādos Ņūorleānas bāros, taču 1922. gadā devās uz Čikāgu, kur pievienojās Olivera orķestrim. Tur viņš satika savu otro sievu Liliānu Hārdinu, kas bija orķestra pianiste. Liliāna bija ļoti inteliģenta un ambicioza sieviete, kas juta, ka Luiss, būdams Olivera grupā, tikai izšķiež savu talantu. Tā nu jaunais un jau novērtētais mūziķis devās uz Ņujorku, kur 13 mēnešus spēlēja Flečera Hendersona orķestrī. 1925. gadā Ārmstrongs beidzot tika pie pirmā ieraksta, zem kura varēja lepni parakstīties ar savu vārdu. Tie bija leģendārie "Hot Five" un "Hot Seven" ieraksti, kas mūsdienās ir džeza klasika. Pāris gados Ārmstrongs bija kļuvis par džeza ikonu.

Biežās koncertēšanas un aizņemtības dēļ Ārmstronga laulība lēnām saira, 1932. gadā viņš izšķīrās no Liliānas un tūliņ piekrita pirmajai koncertturnejai pa veco kontinentu. Ārmstrongs izcēlās ne vien ar fantastisko trompetes spēli, bet arī ar to, ka neievēroja starptautisko protokolu. Kad Luiss Londonā spēlēja īpašu koncertu karalim Džordžam V, viņš ignorēja liegumu vērsties pie karaliskās ģimenes un īsi pirms satriecoša trompetes solo teica: "Šis ir tev, karali!"

Pa vidu koncertiem un ierakstiem džeza lielmeistars paspēja vēlreiz neveiksmīgi apprecēties, taču pēdējā laulība ar Lusillu Vilsoni bija veiksmīga, un viņi nodzīvoja laimīgi līdz pat mūža beigām. Beidzot Ārmstrongs varēja teikt: "Trompete ir pats galvenais manā dzīve, pat sieva ir otrā vietā. Es mīlu Lusillu, bet viņa saprot manu kaislību uz mūziku!"

Piekautu arī Jēzu

Kad 1960. gadā Luisa Āfrikas tūri Maskavas radio nosauca par kapitālistu izklaidēm, viņš atbildēja: "Es Āfrikā jūtos kā mājās. Te ir mierīgi cilvēki, kas saprot lietu būtību." Ārmstrongs nebija skaļākais runasvīrs un reti uzstājās ar publiskiem paziņojumiem, taču neizturēja, kad policija bija vardarbīgi apturējusi brīvību alkstošo melnādaino mītiņu Selmā.

"Viņi būtu piekāvuši arī Jēzu, ja vien viņš būtu melnādainais. Varbūt neesmu pirmajās rindās kopā ar viņiem, bet es atbalstīšu cīnītājus ar savu mūziku!" kareivīgi noskaņots bija Luiss. Daudzus gadus Ārmstrongs neuzstājās dzimtajā Ņūorleānā, jo tur valdīja augsta melnādaino diskriminācija. Viņš neatgriezās dzimtajā pusē līdz pat 1965. gadam, kad tika pieņemts Pilsoņtiesību likums.

Par spīti tālajiem ceļojumiem un īsajām miega stundām, sešdesmit gadu vecumā Luiss bija pārsteidzoši kustīgs un dzīvespriecīgs. Ārmstrongam bija problēmas ar nierēm, taču lielākā raize bija lūpu leikēmija, ko radīja trompetes spēlēšana. Slimības dēļ viņam bija jālieto speciāla ziede.

Ārmstrongs pamanījās parādīt, kur "vēži ziemo", arī slavenajiem "Bītliem", kurus 1963. gadā ar dziesmu "Sveika, Dollij!" nometa no topu virsotnēm.

Kā neviens cits

Luiss Ārmstrongs aizsaulē aizgāja 1971. gadā, pāris dienu iepriekš nosvinējis savu 71. dzimšanas dienu. Vēl 23. jūnija intervijā džeza krusttēvs izskatījās pie labas veselības un izteica gatavību atgriezties uz lielās skatuves, taču 6. jūlija naktī miegā nomira.

Daudzi bija šokā par lielā meistara aiziešanu. Edijs Kondons teica: "Viņš varēja spēlēt trompeti kā neviens cits. Nolikt to malā un dziedāt kā neviens cits!" Pasaule bija zaudējusi džeza čempionu. Pat kritiķi, kas viņam pārmeta komerciju, atzina, ka tieši Ārmstrongs bija tas, kurš melnādaino mūziku no Ņūorleānas ielām pārvērta par unikālu mākslas formu.

Kādā intervijā Luiss reiz teica: "Es nekad neesmu gribējis būt slavens, tas ir nolādēti grūts darbs! Jūtos tā, it kā būtu pavadījis 20 000 gadu, ceļojot vilcienos un lidmašīnās. Protams, man patīk ovācijas, bet brīžos, kad esmu salauzts, domāju – kāpēc toreiz nepaliku savās mājās Ņūorleānā?"