Mamma dzīvo Aronas pagastā, Madonas rajonā un strādāja Vestienas, tad Liezēres, tad Kusas pamatskolā. Pats foršākais, ka dzīve ir salikusi visu pa vietām, mana māsa ir skolotāja, tētis arī, es strādāju skolā, tikai Islandē, mana meita arī strādā skolā, mums ir tāda skolotāju dinastija, pateicoties vecmammai. Es tikai nekad neuzzināšu, vai viņa lepojās ar savu meitu, manu mammu, kas nekad neturēja ļaunu. Pirms pāris gadiem manu mammu uzaicināja uz vecmammas bērēm, kurās neviena vārda nebija par to, ka Laima ir Hertas Celmiņas meita, es un mana māsa esam savas vecmammas mazmeitas. Mēs klusi stāvējām ar māsu blakus savai mammai kā nemanāmi garīgi sargi un kopīgi spēlējām šo teātri līdz galam, lai neviens neuzzina Laidzē, ka Hertai Celmiņai ir meita Laima un mazmeitas Ingrīda un Laila, mazmazbērni - Linda, Lauris un Klinta, un Edmunds. Apbrīnojami, kas tikai nebija jānoklusē padomju laikā, ja gribēji ieņemt augstu posteni. Sāpīgi tikai, ka šis klusums ir jāietur līdz mūsdienām, līdz brīdim, kad zeme tevi paņem savā klēpī. Vislabākais, ko es piedzīvoju vecmammas bērēs, - noklausījos katra cilvēka sacītajā par vecmammu un aizbraucu no tām bagātāka, jo bija sajūta, ka esmu ieskatījusies ar vienu acu kaktiņu kāda tuva cilvēka dzīvē, kas man bija liegts visu iepriekšējo laiku.
Es mīlu savu mammu par to, ka viņa ir lieliskākā pasaulē. Iemācījusi tik daudziem dzimto valodu, bijusi jauka klases audzinātāja, kuru aizvien vēlas sastapt daudzi audzēkņi, mācījusi teātri bērniem un pieaugušajiem. Tagad mamma ir pensijas vecumā, bet teātri vēl aizvien māca pieaugušajiem un vada Aronas pagasta avīzi. Es viņu mīlu par to, ka mamma man ar savu piemēru ir parādījusi, ka cilvēks spēj piedot, ka spēj priecāties par dzīvi, neskatoties uz sāpēm, ko tā atstāj viņa dvēselē. Viņa man ir brīnišķīgākais piemērs, kā dzīvot un piedot, kā mīlēt dzīvi un cilvēkus. Viņa ir lieliskākā mamma - Laima.
