Cilvēks ēdot, lai dzīvotu? Ja ir laimējies nokļūt Gundegas Skudriņas sajūtās ietērptajos piedzīvojumos – performancēs, tad liekas – nē. Otrādi. Šis ir mirklis, kad mēs dzīvojam, lai baudītu, sagaršotu, sasmaržotu, ievilktu nāsīs jūras gaisu un apjaustu – dzīve var būt viena grandioza padarīšana!
Vilkt tīklu, izrakt vīnu
Norises vieta – jūras krasts Tūjā! Tas ir viss, kas zināms performances - vakariņu «Gadalaiki. Vasara» dalībniekiem. Vakars ir karsts, un jūra rāma kā spogulis. Sapucēti un ziņkārīgi dalībnieki pulcējas netālu no ieejas lauku mājas pagalmā. Spiediens sāk pieaugt. Pakrūtē nezināmā gaidās sāk kņudēt. Un tad tas sākas! Pagalmā pie ugunskura sēd vecs, bārdains zvejnieks.
Viņš stāsta. Pat ne mums. Pats sev, jūrai, vējam. Par sarkanmataino skaistuli, kas reiz pagāja garām liedagā,
atstājot dziļus pēdu nospiedumus. Zvejnieks paliek skumstam pie uguns, bet viesi kāpj pa stāvo Tūjas krastu lejā uz mierīgo jūru.
Smilšu nāras kailām krūtīm zviln starp lielajiem akmeņiem, kaijas ieķērcas, kad no jūras tiek izvilkts zvejnieka tīkls ar pudelē iesprostotu pirmās uzkodas nosaukumu, bet pirmo vīna glāzi viesi dabū no kastes, ko divas baltā tērptas un nerunājošas būtnes izrok no smiltīm. Vīns ir vecs un aromātisks, gluži kā no sena kuģa vraka nozudis un te krastā izskalots. Ir vasaras vakars, un horizonts aicina uz lieliem, pārdrošiem sapņiem. Viesi pamazām nomet kurpes un iestieg siltajās smiltīs.
Kleitas plīvo, kungi bauda skaisto dāmu sabiedrību, saule taisās uz rietu.
Vasara. Siltums. Uguns. Jūra...
Pagaršot vasaras negaisu
Viesiem paredzētais galds ir kā spogulis. Tajā spoguļojas debesis un izbrīnīto cilvēku sejas. Neparastā sajūta, kad nesaproti, kas tālāk notiks, vilina, svilina un liek saspicēt visas maņas. Dīdžejs salej ausīs mūzikas skaņas; pieknaģētas ar veļas knaģiem uz šņores, tiek atnestas linu salvetes. Atskan joki, ka esot bail, vai tik salvetes nav paredzētas ēšanai. Performance tomēr. Un tad seko uzkodas, dažādi ēdieni un deserti, kuru nosaukumi vien jau ir ko vērti. Cits pēc cita nāk Vasaras negaiss, Smilšu pils liedagā, Kaijas nedarbs, Saules skartie un citi. Šefpavārs Andris Jugāns ar komandu strādājuši, lai viesi izgaršotu vasaru līdz kaulam. Tā ugunīgi.
Neparasts ir viss. Vieta, laiks, apstākļi. Trauki. Melleņu zupa ar vistas gaļas klimpām atnāk apaļos, slīpos stikla bundulīšos. Pēc tās viesiem ir zilas lūpas. Forši, var paspoguļoties stikla galda virsmā un pasmieties paši par sevi. Mīmi turpat smiltīs ceļ smilšu pili. Smilšu pili-kūciņu dabū arī viesi – uz šķīvja parādās zileņu krēms ar jāņusiera kūku.
Vai bieži dzīvē gadījies apēst ķērpi? Tiek pasniegts «Kaijas nedarbs» – uz plāksnītes atrodas dedzināts baklažānu biezenis ar pašmāju jogurtu un karamelizētu ķērpi. Pēdējais garšo nepieklājīgi labi. Burkā, kas pilna ar dūmaku, tiek atnests iesmiņš ar kūpinātu paipalu olu, melno gurķi un kūpinātu sieru. Paverot vāciņu, dūmaka izlaužas brīvībā. Tālāk katra viesa priekšā uz galda parādās stikla bļoda, pildīta ar smiltīm. Tajās gruzd elles karsti ogļu gabali. Pēc mirkļa virsū tiek uzlikts metāla šķīvis ar ko sevišķi gardu - tur ir gabaliņš jēra, kas cepts uz oglēm, sparģeļi, gailenes, cūku pupas. Klāt miglā dūmots alus. Saldajā katrs tiek pie sava mazā ugunskura šķīvī: zilās liesmiņās dedzinātas zemenes un konjakā karamelizēts marcipāns – kaisle un siltums! Uz šķīvja malām satupuši tumsā luminiscējoši tauriņi.
Kad mūzika un jūra sadeg laimē
Kad esi iegrimis ēdiena baudīšanā, uz mirkli aizmirstas, ka esi pasākumā, kur «nekad neko nevar zināt». Uzmanību uz mirkli aizņem saulrieta vērošana.
Vīns reibina, un pārņem tik grūti sasniedzamā «šeit un tagad» sajūta.
Esam šeit, skaistā vasaras vakarā, dzīvi, laimīgi un atbrīvoti.
Jau tumšs. Nerunājoši viesmīļi nes ko neparastu. Katrs saņem lielu gliemežvāku, kurā atrodas austiņas. Tajās skan brīnišķīga, liega mūzika. Viesi aizsien acis ar melnu apsēju. Paiet dažas minūtes pilnīgi citā realitātē, līdz mirklim, kad ir jānoņem apsējs. Tas ir grand pārsteigums! Smilšu liedags deg platā joslā, un pašā centrā pie liesmu pārņemtām klavierēm sēž baltā tērptais mīms un spēlē to pašu skaņdarbu! Tas viss te uzradies to divu minūšu laikā, kamēr klausījāmies mūziku austiņās. Liesmu mestās ēnas izgaismo šokētās cilvēku sejas. Liesmas redzamas arī jūrā. Skaistais mirklis sadeg ātri, paliek tikai sirds, kas sitas strauji, un zosāda...
Lai atgrieztos realitātē, es apēdu pērli, ko atrodu gliemežvākā.
Šķiet, dažreiz dzīve ir pārāk skaista, lai to tā viegli izturētu. Pēc fināla šampanieša glāzes mēs brienam jūrā. Jā, jūrā. Kleitas tiek saceltas gaisā, kungi atrotī bikšu galus, un mēs brienam. Katra glāze atrodas uz atsevišķa paliktnīša kaut kur desmit metrus no krasta. Tumsa, atskan pa viļņu šļakstam un kādam vārdam. Pat neko negribas teikt.
Parādās performances idejas autore Gundega Skudriņa ar komandu – cilvēkiem, kas brīnumus no citām realitātēm pārceļ uz šo, mūsu pasauli. Skan aplausi, gruzd vecās klavieres. Šī bija tikai pirmā performance jaunajā pasākumu ciklā «Gadalaiki». Vēl būs Rudens, Ziema un Pavasaris. Tas viss ārā, vai līs, snigs, putinās vai ziedēs. Tas iedvesmo. Jau gaidu.
