Spožas prožektoru gaismas, krāšņi tērpi, skaļi aplausi - tā ir «Cabaret» koncertuzvedumu skaistā daļa, tomēr kāda patiesībā ir dejotāju dzīve Latvijā? Cik smagi ir jāstrādā, lai mēs, skatītāji, pāris stundas varētu priecāties par izdevušos uzvedumu? Un kas notiek aizkulisēs?
«Cabaret» dejotāja Latvijā. Kas slēpjas aiz krāšņajiem šoviem?
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
To visu mēs, TVNET komanda, devāmies noskaidrot uz «Oranžēriju», kur koncertuzvedumu «Cabaret» ģimene kopā ar aktieriem un ētera personībām cītīgi gatavojās televīzijas kanāla TV3 pilngadības ballei, kuras šovā tiks apvienoti «Cabaret» visu laiku labākie priekšnesumi. Piedāvājam sarunu ar ilggadēju koncertuzvedumu dalībnieci Ievu Ozoliņu.
Kā tu nokļuvi Viktora Runtuļa radīto koncertuzvedumu ģimenē?
Es šeit nokļuvu pirms pieciem gadiem. Es gan esmu mēģinājusi divas reizes un tikai ar otro reizi trāpīju. Pirmajā reizē mani nepaņēma, bet otrajā reizē, kad bija izsludināta atlase koncerttūrei pa Indiju, pietrūka vienas dejotājas. Es aizgāju uz «Arteli», un Viktors pateica, ka «esmu iekšā». Patiesībā tas man bija tāds nepiepildīts bērnības sapnis, jo, kad biju maza, vecāki veda mani uz «Cabaret» izrādēm, kad tās notika «Sapņu fabrikā» ar Intaru Busuli un Lindu Leen. Es toreiz skatījos uz dejotājiem, pati tajā laikā jau biju vingrotāja. Man likās, ka tur dejot būtu ļoti forši.
Es sapņoju un, kad beidzot nonācu tur, sapratu, ka sapņi piepildās.
Uzreiz kā pieteicies, tā aizbrauci uz Indiju?
Jā, mēs jau sākām gatavoties visu vasaru šeit Latvijā un rudenī - oktobrī - aizbraucām uz Indiju.
Agrāk biji vingrotāja, tagad uzvedumos dejo. Vai bija grūti pielāgoties?
Man vēl joprojām grūti, jo vingrošanā esi vairāk «savākts». Es aizvien katru dienu mācos. Strādājot pusgadu pie «Cabaret» programmas, mums ir tik superīgi horeogrāfi dažādos deju stilos, man kā dejotājai tas ļoti daudz ko dod.
Kas tev pašai visvairāk patīk šajos koncertuzvedumos - dejošana, saspēle ar citiem dejotājiem, mūziķiem un dziedātājiem, krāšņie tērpi vai skatītāju aplausi?
Tas ir viss tevis nosauktais! Mēs parasti sākam strādāt septembrī, un tie mēneši nav viegli, bet decembrī, kad dzirdi skatītāju aplausus un kad mēs satiekamies pēdējos mēģinājumos kopā ar mūziķiem un ir visi kostīmi un tas viss... Tad, kad tas beidzas, ir sajūta, ka tev ir kaut kas atņemts, ka tā ikdiena ir daudz tukšāka palikusi.
Ikdiena bez «Cabaret» liekas tāda pelēka.
Cik intensīvi jums notiek mēģinājumi?
Mēs septembrī lēnām ieskrienamies ar pāris mēģinājumiem nedēļā un jau no novembra dzīvojam «Oranžērijā», strādājam 8 stundas dienā. Septembrī, oktobrī, novembrī mums ir mēģinājumi, decembrī un janvārī - izrādes.
Bet kas notiek pārējos mēnešos?
Ir citi deju projekti, šobrīd, piemēram, mēs paralēli gatavojamies Rīgas svētkiem, daži no mūsu «Cabaret» ģimenes dejotājiem tur piedalās. Ir dažādi projektiņi, Latvijā tie gan nav tik daudz varbūt kā citur, bet katram ir arī savi pamatdarbi. Es pati strādāju deju grupā «Dzirnas», kāds cits - pasākumu aģentūrā, fitnesa klubos un citur.
Cik viegli ir būt dejotājai Latvijā un ar šādu darbu sevi finansiāli nodrošināt?
Viegli tas nav, jo tu nekad nevari būt drošs. Tev nav tādas patstāvīgas algas, kuru, piemēram, katrā desmitajā datumā tev ieskaitīs. Tā mums nav. Mums ir forši mēneši. Un arī mazāk forši mēneši.
Tādās filmās, kā «Moulin rouge» ir attēlota arī krāšņa un bohēmiska aizkulišu dzīve. Vai jums ir līdzīgi?
Aizkulises, tas backstage... Nu, tur ir forši. Tur ir cita pasaulīte, sava dzīve.
Tur notiek mūsu sarunas, tādas lietas kā rāvējslēdzēju aizvilkšana, smiekli, asaras, strīdi, kuru gan nav daudz, bet daži pārpratumi jau gadās. Koncertzālē «Palladium» mums ir sava lažu lapa, kur katrs godīgi pienāk un uzraksta savu lažu. To pēc tam janvārī ir ļoti smieklīgi izlasīt.
Vai tev kādreiz uz skatuves ir nācies arī kaut ko citu darīt, ne vien dejot?
Jā, no pagājušā gada mums ir tāda horeogrāfija, kurā dejotāji ne tikai dejo, bet arī sit ritmu un dzied. Sanāk mums diezgan labi, bet ir kur augt. Tad, kad sākām strādāt ar Karīnu Tropu,
mums vajadzēja iet pa vienam dziedāt «Pūt, vējiņi». Gāju ar trīcošām rokām, sajūta bija tāda, it kā nekad vēl uz skatuves nebūtu kāpusi.
Bet tad, kad nodziedāju, bija sajūta, ka esmu sev pārkāpusi pāri. Tas man liekas, ka ir ļoti daudz!
Vai tev kā dejotājai ir jāseko līdzi kādai diētai? Kādi ir tavi skaistuma knifiņi?
Nē, diētas man nav. Bet skaistuma knifiņš noteikti ir dzert daudz ūdens. Par diētu var saukt to, ka tad, kad ir ļoti daudz mēģinājumu, nav laika paēst. Decembrī, kad ir ļoti daudz izrāžu, es sev neko neaizliedzu, bet ikdienā - kā jau jebkurai sievietei jāmēģina ēst mazāk saldumu. Tā jau, protams, ir jādomā par savu ķermeni. Tā kā mūziķis gādā par savu instrumentu, tad
dejotāja instruments, par kuru jārūpējas, ir ķermenis.
Svarīgi ir iesildīties, atsildīties, lai nebūtu traumu.
Man «Cabaret» asociējas arī ar korsetēm. Vai tev ir nācies tādu kādreiz vilkt?
Nu, tādu īstu korseti, kura tevi savelk un sažņaudz - nē. Mums laikam ir ļoti paveicies, mums ir kostīmu māksliniece Mairita, kura mūs, katru dejotāju, apčubina tā, lai tas izskatītos pēc īstas korsetes, bet patiesībā parūpējas, lai mums būtu ērti. Mairitiņa mums ir brīnišķīga, augstas profesionalitātes paraugs.
Vai tev ir kāds ieteikums meitenēm, kas vēlas savu profesionālo karjeru saistīt ar dejošanu?
Es ieteiktu katrai sievietei nodarboties ar to, ko viņa mīl. Ja viņa grib būt dejotāja, tad viņai tādai ir jābūt. Un viss.
19. augustā Jelgavas Olimpiskajā centrā kanāls TV3 ar vērienīgu «Cabaret» izrādi svinēs savu pilngadību un aicina ikvienu skatītāju to izbaudīt klātienē. Vērienīgajā šovā apvienoti visu laiku labākie uzveduma «Cabaret» priekšnesumi.