Lai arī jaunās tehnoloģijas nemitīgi sola mainīt mūsu ikdienas dzīvi līdz nepazīšanai, zinātnieki tomēr ne vienmēr ir pildījuši dotos solījumus. Arī zinātniskās fantastikas ambiciozās vīzijas par cilvēka izaugsmi un nākotni kopumā, nojaucot visas saprāta robežas, tā arī nav piepildījušās.
Paaudze, kas dzīvoja 50. gados, noteikti domāja, ka šodien, sešus gadu desmitus vēlāk, cilvēka labākais draugs būs robots, nemaz nerunājot par milzu zinātniskajām bāzēm uz Mēness vai neskaitāmiem ceļojumiem uz sen apdzīvotām planētām ārpus mūsu galaktikas.
Ari tie, kas dzimuši 70. un 80. gados, ir pieredzējuši ne vienu vien apgalvojumu par cilvēka dzīvesstilu, ieradumiem un sociālās struktūras likumiem nākotnē. Vai esam tikuši pie solītā? Ne gluži. Mums apkārt ir vien elektroniskas ierīces ar skārienjutīgiem ekrāniem un virtuāla interneta enciklopēdija. Kur ir mūsu kosmosa kuģi?
Ķersimies vērsim pie ragiem un apskatīsim slavenākos sapņotājus, kas likuši mums ticēt neticamajam.
Džordžs Orvels (George Orwell) ar 1949. gada romānu “1984”.
Daudzi teiks, ka Orvels bijis diezgan tuvu patiesībai, apgalvojot, ka nākotnē cilvēki dzīvos bez tiesībām uz privāto dzīvi. Mūsdienās kameras mūs vēro ik uz stūra. Nemaz nerunājot par internetu un mobilajiem tālruņiem, kas ļauj izsekot katram spertajam solim. Un tomēr Orvels kļūdījās, izsakot ideju par vienu vienotu valdības struktūru, kas pilnībā kontrolē cilvēku dzīvi. Drīzāk mums ir valdības, kas pat nespēj tikt galā ar savām ministrijām, kur nu vēl iedzīvotājiem. Par to varam tikai būt priecīgi
Filips Diks (Philip K. Dick) ar 1968. gada romānu "Vai androīdi sapņo par elektriskām aitām?" (“Do Androids Dream of Electric Sheep?").
Roboti Dika romānā, kas vēlāk tika ekranizēti Ridlija Skota (Ridley Scott) filmā “Pa asmeni skrejošais” (“Blade Runner”), bija tik reāli, ka to atšķiršanai no cilvēkiem nācās veikt īpašus psiholoģijas testus. Šodien romānā aprakstītajiem superrobotiem varam likt pretī vien pavisam necilu seksa robotu ar nosaukumu “Roxxxy”. Līdz perfekcionismam vēl tālu.
Pītera Haima (Peter Hyams) 1994. gada filma "Laika policists" (“Timecop”)
Pārdrošais apgalvojums, ka līdz ar filmas pirmizrādi cilvēki spēs ceļot laikā, tā arī nepiepildījās. Ko nu vairs. Solīto brīnumu nespēja piepildīt arī tās aktieris Žans Klods van Damme (Jean-Claude van Damme).
Marko Brambillas (Marco Brambilla) 1993. gada filma "Cilvēks Iznīcinātājs" (“Demolition Man”).
Cilvēka sasaldēšana, lai ceļotu uz nākotni, nedarbojas. Tam nu tā kā vajadzētu būt skaidram. Tomēr gadiem ilgi bagātnieki vēlējušies, lai viņu ķermeni pēc nāves iesaldētu uz nenoteiktu laiku. Interesanti, ka arī slavenā Volta Disneja (Walt Disney) galva jau kopš 1966. gada ir sasaldēta kādā saldētavā Kalifornijā, ar cerību, ka kādreiz zinātnieki spēs rast virumu cilvēka nemirstībai. Cerība ir arī iesaldētajam Silvestra Stallones (Sylvester Stallone) filmā spēlētajam tēlam, kurš 2032. gadā atgriezīsies un visus uzvarēs.
Džeimsa Kamerona (James Cameron) 1991. gada “Terminators 2”.
Filmā Sāra Konora (Sarah Connor) zināja stāstīt, ka mašīnas pēc pāris gadiem (1997. gadā) spēs pastāvēt bez cilvēku līdzdalības. "Terminatora" scenārija autoriem tik tiešām savā ziņā bija taisnība, jo 1997. gadā slavenajam šahistam Garijam Kasparovam nācās cīnīties un atzīt sakāvi pret IBM datoru “Deep Blue”. Mašīnas uzvarēja.
Aizeks Azimovs ar 1950. gada "Es, robots" (“I, Robot").
Protams, daudziem prātā nāk 2004. gada filma ar aktieri Vilu Smitu (Will Smith) galvenajā lomā, tomēr oriģinālais stāsts par robotiem, kas palīdz cilvēkiem, radies pirms 60 gadiem. Diemžēl 1998. gadā stāstu sērijas autora ideja joprojām netika realizēta.
Šodien vienīgie roboti, kas palīdz cilvēkiem, ir sastopami veco ļaužu pansionātos vai mājās, kur nepārtraukti jāuzmana kāds invalīds. Lai nu kā, mūsdienu roboti noteikti nav tādi, kādi tie aprakstīti grāmatās.
Harija Harisona (Harry Harrison) 1966. gadā sarakstītā grāmata "Pavirzieties! Pavirzieties!" (“Make Room! Make Room!”).
Stāstā, kas vēlāk tika ekranizēts filmā “Soylent Green”, ir teikts, ka 1999. gadā milzīgā cilvēku skaita dēļ uz Zemes notiks šausminošas lietas. Harisons ticēja, ka cilvēkiem, lai izdzīvotu, nāksies vienam otru apēst. Pagaidām tas vēl nav noticis.
Artūra Klarka (Arthur C Clarke) un Stenlija Kubrika (Stanley Kubrick) filma "2001: Kosmiskā odiseja" (“2001: A Space Odyssey”).
Šī filma nāca klajā ar vairākiem nākotnes pareģojumiem, no kuriem viens – video telefoni - pavisam noteikti ir piepildījies. Ceļošana un tūristu nogādāšana uz Saturnu vai Jupiteru gan joprojām nav realizēta. Mūsdienu astronauti, lai arī deviņus gadus pēc noteiktā termiņa, tomēr ir tikuši vien līdz Mēnesim.
Artūra Klarka 1982. gada stāsts "2010: Odiseja 2" (“2010: Odyssey 2”).
Arī šīs grāmatas sižetā autors ļauj cilvēkiem ceļot uz Jupiteru un tā pavadoņiem. 2010. gads ir pienācis, bet kā uz priekšu netiekam, tā netiekam.
Roberta Zemecka (Robert Zemeckis) filma “Atpakaļ nākotnē” ("Back to the Future" II and III).
2015. gadā, kā sola filma, mēs pārvietosimies ar lidojošiem skrituļdēļiem, kurus neietekmē gravitācija. Tāpat ģērbsimies milzīgās maisīgās drānās, kas pašas pielāgojas mūsu ķermeņa izmēriem. Viss vēl ir iespējams.
