RUS
Tavs pārlūks ir novecojis, lūdzu atjauno to..
Sīkdatnes (cookies) mums sniedz iespēju uzlabot jūsu kā lietotāja ērtibas. Turpinot izmantot mūsu vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. VAIRĀK >

Par visbargāko tiesnesi – vainas apziņu...

Lauma Lūse/ UNA 9
Fotostream von Made Underground | Foto: www.flickr.com

Vainas apziņa mazās devās ir kā zāles, bet lielās devās tā kļūst par indi. Šajā pārdomu laikā ir svarīgi sev piedot un apzināties, ka vakardienu vairs nevari izmainīt.

Tā ir tik netverama sajūta, kas ik pa laikam piezogas. Šī nevienam neredzamā vainas apziņa. Cenšos to atgaiņāt, bet tā spītīgi atgriežas atkal un atkal. Dažkārt visnepiemērotākajā brīdī, pat sapnī... Tad sev aizliedzu justies vainīgai, jo apzinos, ka tās ir manas skabargas, kas duras sirdī, jo īsti jau vainas nav, vien sirdsapziņa saka: “Varēji taču rīkoties labāk!” Kad kārtējo reizi esmu sakrāmējusi iedomātos akmeņus virsū savai vainas apziņai, atkal tā jau atrod izeju...

Mēs – es un mana vainas apziņa – esam iemācījušās sadzīvot, reizēm nepiekrītam viena otrai, reizēm pieņemu tās nosodījumu un mēģinu mainīties uz labo pusi. Manuprāt, tāds ir vainas apziņas pienākums – pabikstīt mani, lai padomāju, lai izvērtēju, lai mācos no savām kļūdām un kļūstu labāka.

Atšķir iedomāto vainu no reālās

Gada sākumā atskatāmies uz paveikto un, lai gan daudz laba esam paveikušas, konstatējam, ka esam arī kādu sāpinājušas, pateikušas vārdus, ko šobrīd nožēlojam, rīkojušās nepieņemami vai gluži pretēji – neesam rīkojušās brīžos, kad no mums tik daudz kas bija atkarīgs. Vainas apziņa ir mūsu sirdapziņa, iekšējais tiesnesis, kas brēc pēc taisnības. Šis “tiesnesis” patiesībā ir visbargākais, jo sodām pašas sevi.

Protams, mazās devās vainas apziņa raksturīga praktiski mums visām, jo tā ir saistīta ar atbildības sajūtu un spēju uzņemties atbildību par saviem vārdiem un rīcību. Mērenās devās tā ir pat nepieciešama, jo izpilda ļoti svarīgu, regulējošu funkciju un palīdz veidot attiecības – tā reglamentē robežas starp tevi un citiem. Paradoksāli, taču vainas apziņa dažkārt palīdz mums justies labākām – jo vairāk sevi vainojam, jo vairāk sev apliecinām, ka gribējām izdarīt daudz labāk.

Vainas apziņas iedīgļi parasti rodas jau bērnībā. Kad tu kā bērns kaut ko sliktu izdarīji, piemēram, sasiti vāzi, juties vainīga. Bērns zina, ka mamma varbūt pateiks kādu sulīgu vārdu, varbūt sodīs, bet parasti pēc soda vainas apziņa pazuda. Tātad – lai izvairītos no vainas apziņas, ir nepieciešams sods. Taču pieaugušā vecumā bieži vien sods neseko, bet, ja nav neviena cita, kas soda, izvēlamies sodīt sevi. Tas viss notiek zemapziņas līmenī. Būtu gan vēlams atšķirt iedomātu vainas apziņu, kad tu pati jūties slikti, no realitātes, kad tiešām tavas rīcības rezultātā citi ir sāpināti. Ja tu kaut ko nepareizi izdarīji un apzinies, ka varēji rīkoties citādi un mokies pašpārmetumos, tad visdrīzāk runa ir par nožēlošanu.

Vaina apziņa vienmēr ir saistīta ar otru cilvēku. Taču visu vajag vērtēt pēc konkrētās situācijas, cik tā bija reāli bīstama otra dzīvībai, labklājībai, cik lielu nodarījumu vai kaitējumu tas radīja citiem. Tad jāizvērtē sevis šaustīšana pēc desmit baļļu sistēmas –vai vainas apziņa atbilst reāli nodarītajam vai ir stipri lielāka.

Mēs varam sev vēsā mierā pajautāt – kāpēc es sevi šaustu? Jā, varbūt izdarīju slikti, bet tagad domāsim, kā to labot. Jāizdara secinājumi, kaut vai jāapsola, ka nākamreiz tā nedarīsi, taču tas nav iemesls, lai neēstu un negulētu. Būtu svarīgi iemācīties noņemt no sevis šo vainas apziņas plīvuru.

 

Kad “iepotē” vainas izjūtu

Dažkārt jūtam vainas apziņu par kādu nodarījumu, bet, izrādās, tā gandrīz vai pievelk vēl citas vainas apziņas. Tās “pielīp” kā mušas pie mušpapīra, un zemapziņa vairs nešķiro, vai vispār bija mūsu vaina, varbūt tikai sakritība vai pieredzes trūkums. Ja sevis sodīšana ir pārāk barga, var runāt par vainas neirozi. Bieži vien to izraisa specifiski audzināšanas paņēmieni ģimenē, kad vecāki vēlas, lai bērns vienmēr rīkojas pēc viņu prāta. Vai zināji, ka cilvēks, kurš jūtas vainīgs, kļūst ērtāks, jo ir vieglāk pakļaujams? Vainas apziņas “iepotēšana” apzināti vai neapzināti tiek izmantota kā pedagoģiskais ierocis, kā papildu audzināšana. Kad nav racionālu argumentu, tiek izmantots šis emocionālais faktors. Arī ikdienā viens pret otru izmantojam frāzes, kuras kultivē vainas apziņu. Dažkārt vecāki, baidoties par bērna veselību, varbūt pat dzīvību, sāk aurot: “Tu nekad...”, “Tu vienmēr...”, – tādējādi pasakot daudz lieka. Taču patiesībā viņi ir nobijušies, ka bērns savainosies vai ies bojā. Tā ir impulsīva baiļu reakcija.

Dažkārt strīda laikā vecāki kā papildu argumentu, pat nedomājot, izmet frāzes: “Ja tevis nebūtu, mana dzīve būtu varējusi izveidoties citāda”, “Tevis dēļ nekad neesmu bijusi ārpus Latvijas”, “Ja tu nebūtu piedzimusi, es būtu pabeigusi augstskolu”, “Tevis dēļ atteicos no karjeras, privātās dzīves, sēdēju pie tevis, kad biji slima, bet tu mani nemīli”. Iespējams, tobrīd tu biji sāpinājusi mammu, taču problēma dusmās tiek globalizēta. Jāuzsver, ka ne vienmēr šādi nepārdomāti vārdi tiek izteikti kā pārmetums, bet bērni tos tā uztver. Piemēram, mamma savai draudzenei stāsta: “Ja tu zinātu, kāda toksikoze man bija grūtniecības laikā”, “Cik man bija grūtas dzemdības”, – bērns to dzird un vienā mirklī sāk justies kā mazs noziedznieks – viņš ir slikts, jo nodarījis pāri mammai. Vai arī vecmāmiņa nedomājot paziņo: “Kad sagaidīšu mazbērnus, varēšu mierīgi nomirt.” Šajā situācijā vainas apziņa garantēta jebkurā gadījumā.

Kad jūtamies kādam parādā, jāpadomā, vai tiešām tā ir. Mēs nevaram uzņemties atbildību par to, kādas izvēles savā dzīvē izdarījuši mūsu vecāki vai citi cilvēki. Ja sieviete atteikusies no izglītības un karjeras, tā bija viņas izvēle. Svarīgi nodalīt, par ko jūtamies vainīgi un par ko mums nevajag tādiem justies. Ja tiksim ar to galā, lielākā daļa vainas neirožu tiks likvidētas. Diemžēl jāatzīst – kad kāds mums “iepotē” vainas apziņu, bieži vien paiet daudzi gadi, kamēr izstrādājam pretindi.

 

Tu neesi vainīga. Ej uz priekšu!

Ir cilvēki, kuri jūtas vainīgi, lai gan viņi nudien tādi nav! Šī vainas izjūta mēdz būt cilvēkiem, kas kļuvuši par upuriem vai saslimuši. Dažkārt nākas dzirdēt, ka sievietei gadiem ilgi ir vainas apziņa, jo kāds teicis – tu pati esi vainīga, ka tevi sita. Tu pati esi vainīga, ka tevi izvaroja. Vai arī – sievietei atklāta onkoloģiska saslimšana, bet kāds viņai paziņo, ka viņa domājusi sliktas domas, tāpēc slimība viņu piemeklējusi, lai gan tas neatbilst lietas būtībai, jo katrai saslimšanai ir virkne iemeslu. Šajā gadījumā izveidojusies neracionāla vainas apziņa. Atkal tas pats – vieglāk vainot sevi, jo, ja vainīgais atrasts un sodīts, savā ziņā pasargāju sevi no nākamās situācijas. Taču realitātē mēdz būt pretējs efekts – sieviete sevi tik ļoti šausta, līdz tas rada veselības problēmas, parādās spriedze un pat depresija. Šobrīd daudzas sievietes ir bezdarbnieces un jūtas vainīgas, ka atlaistas no darba, lai gan tam bijis pavisam vienkāršs un izskaidrojams iemesls, piemēram, štatu samazināšana. Dažām no mums ir paaugstinātas prasības pašām pret sevi vai no tuvinieku puses, un mēs domājam, ka neatbilstam savām vai citu cilvēku vēlmēm. Ja tev liekas, ka esi neveiksminiece vai citi tevi par tādu uzskata, jānoskaidro, vai tiešām tā ir. Nesalīdzini sevi ar draudzeni vai bijušo klasesbiedreni, jo mēs katra šajā pasaulē ienākam ar savu starta pozīciju – mums bijušas dažādas ģimenes un atšķirīgs labklājības līmenis. Dzīves jēga ir maksimāli labi izmantot savus talantus un dotības, jo ikviena no mums ir talantīga. Ja sāksim apzināties, kādas ir mūsu prioritātes, vainas apziņu noliksim malā. Ir teiciens: “Es šajā pasaulē neesmu, lai atbilstu tavām gaidām. Tu šeit neesi, lai atbilstu manām gaidām. Ja mūsu gaidas sakritīs, tā būs laime. Ja ne – tad nav iespējams palīdzēt.” Mēs nevaram uzņemties atbildību par mūsu vecāku gaidām. Viņi, protams, var vēlēties, bet ir arī mūsu prioritātes un mūsu vēlmes. Ja mūsu rīcība izsauc fizisku vai morālu kaitējumu, apdraud otra veselību un tas ir aprakstīts likumdošanā, mums būs jāatkāpjas no savām pretenzijām un plāniem. Ja tas nevienam nenodara pāri un šādas situācijas nav aprakstītas likumdošanā, tas ir diskutabls jautājums, cik vainīgām mums būtu jājūtas. Mums nav jābūt ērtām, mēs varam atļauties satikties ar cilvēkiem, kas mums patīk, un izvairīties no tiem, kuri nepatīk. Mums jāizvērtē, no kurienes radusies vainas apziņa, jo bieži vien nodarījums var būt tikai par pieciem santīmiem, bet vainīgas jūtamies par divdesmit latiem. Jautājums – no kurienes radusies pārējā “summa”?

Ja sieviete audzināta patriarhālā ģimenē, kur sievām neklājas veidot karjeru, bet tu kādu iemeslu dēļ esi izvēlējusies šādu modeli, tev nav jāmokās ar vainas apziņu, ka kaut ko nedari, kā vajag. Tā ir tava dzīve un tava izvēle!

 

Ja vari ko mainīt, rīkojies!

Ja ir konkrēta problēma un tu saproti, ka tavi pašpārmetumi, tava vainas apziņa ir adekvāta, ka varēji rīkoties citādi, tu vari mainīt savu attieksmi, savu rīcību un visu vēl labot. Dzīve ir pietiekami gara, lai mēs spētu labot savas kļūdas. Piemēram, tev ik pa laikam šķiet, ka par maz uzmanības velti saviem vecākiem, par maz interesējies par viņiem. Ja tu sev pārmet, ka šonedēļ atkal nepiezvanīji vai neaizbrauci, būtu vēlams pieņemt racionālu lēmumu un vienoties pašai ar sevi, piemēram, katru nedēļu vai katru otro vakaru es piezvanīšu un vismaz trīs piecas minūtes ar viņiem parunāšu. Iekļaujot dienaskārtībā to kā apzinātu pienākumu, tu varbūt varēsi mazināt vainas apziņu. Taču, ja tu nepildi sev doto solījumu, rodas jautājums – kāpēc? Kāpēc tev ir pretestība? Ja tev ir slinkums, tad nosaucam to īstajā vārdā. Taču bieži vien aiz slinkuma slēpjas citas jūtas. Tev jāatbild uz jautājumu, ko tu negribi redzēt vai dzirdēt. To, ka viņi noveco, vai arī, ka būs jābrauc palīgā? Jebkurā gadījumā – ja tevi kas nomāc, par kaut ko jūties vainīga un spēj to mainīt, tad šis ir piemērots mirklis sadzirdēt savu iekšējo balsi.

 

Ja vairs nevari izlabot, samierinies!

Dažkārt apzināmies, ka esam sastrīdējušās ar kādu, kurš negrib mūs redzēt, un attiecības vairs nav glābjamas. Varbūt esam pārkāpušas kādu solījumu, un otrs nedod iespēju reabilitēties. Vispirms izvērtē, vai cilvēks tiešām cieta tavas rīcības dēļ. Varbūt viņam vienkārši ir savi iemesli nekomunicēt ar tevi. Taču, ja tiešām biji vainīga, būtu vēlams apzināties, ka toreiz tev vēl nebija pieredzes, kura savukārt ir izveidojusies šīs rīcības rezultātā. Tobrīd, kad rīkojies, tu nezināji, kādas būs sekas. Galu galā tev jāsaprot, ka noteikti bija kādi faktiski vai emocionāli priekšnosacījumi, kāpēc tā rīkojies. Tas notika tur un tad. Toreiz tu nevarēji darīt savādāk. Ja varēji, tad nezināji, kā. Jo, kamēr situācija nav notikusi, diez vai mēs varam iedomāties, ka tā varēja gadīties. Jāatceras, ka situācija, kas ir pagājusi, ir pagātne. Te ir tagadne, un šobrīd esam citas, apbruņotas ar iepriekšējo pieredzi. Ir situācijas, kad vainojam sevi, ka neesam aizgājušas pie kāda tuvinieka, kurš šobrīd vairs nav starp dzīvajiem. Vainas apziņa grauž kā ķirmji, jo reāli atvainoties vairs nevaram. Ja cilvēks ilgstoši slimojis, vainas apziņa veidojas retāk, bet arī tad jūtamies vainīgas, paziņojot – es neatvadījos, manis tobrīd nebija klāt... Mēs sākam sevi šaustīt. Vēl dramatiskāk, ja kāds izdarījis pašnāvību. Sākas spriedelēšana – ja es būtu palikusi mājās, ja nebūtu aizgājusi uz darbu, ja... Un tā līdz fantastiskiem absurdiem. Samierināties ar otra cilvēka slimību vai nāvi ir diezgan grūti. Jo lielāks zaudējums, jo briesmīgāk sevi šaustām, tādējādi mēģinot restaurēt realitāti, atgriezt laiku un sajust atvieglojumu. Bet reālā situācija ir tāda, ka pagriezt laiku atpakaļ nevar. Visbiežāk tikai ar laiku cilvēki sāk saprast, ka reāli neko nevarēja darīt, ka visu kontrolēt nav mūsu spēkos.

Ja tevi moka pašpārmetumi pret aizgājēju vai pret dzīvu cilvēku, kurš negrib tevi redzēt, vari rīkoties tik un tā. Tu vari uzrakstīt tam cilvēkam vēstuli, izklāstot, kāpēc tā rīkojies un ko domā tagad. Raksti atkal un atkal, kamēr iestājas sirdsmiers, jo papīrs pacieš visu. Pēc tam būtu ieteicams iznīcināt šo vēstuli. Ja tas nepalīdz, būtu vēlams vērsties pēc palīdzības pie speciālista, jo pārmērīga vainas izjūta var stipri traucēt dzīvot. Vissvarīgākais ir apzināties nodarījumu un iemeslus, kāpēc tā rīkojāmies, kā esam mainījušās, pateicoties notikušajam, un kādus secinājumus esam izdarījušas, lai nākotnē nepieļautu līdzīgas situācijas. Ļoti svarīgi, lai būtu pēdējais posms – secinājumu izdarīšana, lai mēs sev pastāstītu, kā varam šo situāciju izmantot sev par labu. Diez vai pilnā mērā var izvairīties no vainas apziņas, taču to var mazināt un skaidrāk redzēt situāciju. Jāatceras, ka visas, arī dramatiskās, situācijas, kas ar mums notiek šajā dzīvē, var izmantot kā ceļu pašattīstībai. Visas situācijas ir dotas, lai mēs kaut ko saprastu.

9 Komentāri