Optimisms – dzīves virzītājspēks (6)

To ierakstīt apziņā daudziem gan ir ļoti grūti, jo savā dziļākajā būtība viņi jūtas kā upuri, tādi, kuriem nekas te nepienākas. Tomēr nekad nav par vēlu mainīt lietas uz labu, pārliecināta psiholoģe.

Jāatļaujas gribēt

«Katram cilvēkam dzīvē nepieciešami mērķi, bet, lai tos piepildītu, vajadzīga motivācija. Tā atnāk, kad vēlos izpausties un apzinos sevi kā darītāju, nevis pasīvu personu, ar kuru kāds kaut ko izdarīs. Tad arī spēju uzņemties atbildību par savu dzīvi, būt par Mikelandželo, kas taisa savu Dāvidu,» raksturo Inese, skaidrodama, ka spēja rīkoties pamatā atkarīga no cilvēka «es» izjūtas, kas daudziem ir iedragāta. «Lai virzītos uz mērķi, pirmkārt skaidri jāapzinās, ko es vēlos. Ir cilvēki, kuri grib ļoti daudz un nespēj atšķirt būtisko no mazsvarīgā. Tādiem vēlmju diapazons jāsašaurina. Vēl kādi piedzīvo nemitīgu iekšēju konfliktu, jo viena personības šķautne vēlas sēdēt aizkrāsnē, bet otra darboties un izcelties. Savukārt citi pat neatļauj sev kaut ko gribēt"

Viņi it kā aizbildinās, ka nezina, ko vēlas, bet patiesībā baidās vēlēties, jo ir izjūta, ka nedrīkstu, neesmu pelnījis. Tās ir eksistenciālas bailes, ka šajā dzīvē man nekas nepienākas, neesmu tik vērtīgs, lai drīkstētu izvēlēties – lai citi to dara manā vietā!

Uztveres veidu iegūst ģimenē

Psiholoģe norāda, ka izjūta, ka neesmu cienīgs, tiek iegūta ļoti agrīnā vecumā – vēl atrodoties mātes miesās –, ja mazulis nav gaidīts. Tā turpinās ģimenē, ja vecāki neļauj bērnam paust savu viedokli, izvēlēties, galu galā – sapņot, no kā dzimst ikviens mērķis. Graušanu nereti turpina arī izglītības sistēma, ja tā jauno cilvēku nemotivē apzināties savus spēkus, izvirzīt jautājumus un meklēt uz tiem atbildes, būt radošiem. «Ja nemitīgi tiek uzsvērts, ka nespēsi neko izdarīt, jo esi pārāk stulbs, ja negatīvās domāšanas būs vairāk par pozitīvo, cilvēks neko arī nesasniegs. Viņa motivācija būs pārāk vāja,» teic Inese.

Optimisms ir mīlestība

Domas izraisa noteiktas emocijas. Negatīvajām raksturīgs pesimisms, kas, psiholoģesprāt, izplatās kā sērga. «Visa tā rūgšana, burkšķēšana, īdēšana, sūkstīšanās, cepšanās, vārīšanās, dusmošanās, citu vainošana un vainas meklēšana, nūģisms, kā es to saucu, ir kā smaga slimība. Varētu domāt, ka tas ir kāda aicinājums meklēt augoņus un vainas. Tādam cilvēkam noteikti neveicas,» pārliecināta I.Kapustjanska, dzīves rituma veiksmes atslēdziņu saskatot optimismā. «Tas ir viens no dzīves pamatresursiem, «laimes krekliņš», ar kuru būtu jāpiedzimst. Cilvēki, kuriem piemīt optimisms, izvirza mērķus un dzīvo daudz vieglāk, jo viņiem pietiek mīlestības. Pozitīvismu var dažādi nosaukt, bet tā ir mīlestība, pēc kuras tiecamies un kurā mums jādzīvo. Esmu pārliecināta, ka visumā tās ir gana, tikai jāielaiž iekšā! Ja esmu kā ezis kamolā, neko nesasniegšu. Lai rīkotos, ir jāatritinās,» atzīst Inese.

Nekad nav par vēlu

Lai arī mainīt dzīves uztveri nav viena vakara lēmums, kas uzreiz sāk piepildīties, izmaiņas tomēr ir iespējamas – vien jāvēlas tās. «Var sākt ar pašu mazumiņu, piemēram, pamēģināt kādam ļoti silti uzsmaidīt. Psihologi atzinuši, ka vislabāk palīdz citu iepriecināšana. Aizsūti kādam mīļu vēstulīti, uzdāvā ziedus, pasaki, ka dari to bez jebkāda iemesla, un pavēro viņa reakciju. Kas dzīvē iet pozitīvi, tam pozitīvi arī pasaule atsaucas. Nūģis gan teiks, ka te nav par ko smaidīt un priecāties. Tur jau ir tā bēda, ka negatīvisms spēj pārņemt kā sērga, ka neko labu cilvēks vairs neprot saskatīt,» min Inese, īpaši iedrošinot tos, kuriem šķiet, ka «vilciens aizgājis» un nav pat jēgas censties. «Tā ir Jūdas domāšana, kurš bija ieņēmis galvā, ka viņam nekad netiks piedots. Ja domāšu līdzīgi, ka esmu izdarījis milzīgas kļūdas, kuras nevar labot, mana dzīve būs bēdīga. Tomēr, lai cik ceļš nav bijis garš un nepareizs, jebkurā brīdī iespējams griezties atpakaļ. Nekad nav par vēlu!» pārliecināta I.Kapustjanska.