Vīrieša viedoklis: Vīra māte – vella māte? (46)

CopyLinkedIn Draugiem X
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: www.flickr.com

Griez, kā gribi, esmu vīrietis un man ir sava mamma, kura manai pusītei ir tā − nu, – vella māte (ak, piedod!) Cik objektīvs es varu būt, neatkarīgi no tā, ka esmu šajā – attiecību jomā tomēr radio sirdslietu profesionālis?

Mammas, kas izmanījušās būt dēlu mammas

Šis ir viens no mūžīgajiem tematiem, pie kura mēs ik pa laikam atgriežamies, še un tur – galvenokārt – žurnālos un interneta portālos sievietēm. Bet ko mēs – vīrieši? Dēliņi? Es taču varu nobērt kaudzi ar vēstuļu citātiem par šo tematu no vedeklām, bet nevaru nobērt tikpat lielu ar vellamāšu dēliņu citātiem. Tie ir tikai atsevišķi gadījumi. Tā tas dzīvē iekārtots, ka par vīra mātēm daudz un ar piemēriem izsakās vedeklas, kas arī ieviesušas šo neglaimojošo apzīmējumu, varbūt aizmirstot, ka no šīm vella mātēm radušies viņu (vedeklu) izraudzītie...velni, velniņi.

Šeit jau arī vecuma cenzs, jo kāda jēga runāt par jauniešu un manas paaudzes dzīves uztveres atšķirību, kad mana sieva (piemēram) ir tā vella tam pašam pulkam, smalkāk vai raupjāk pieskaitāma?

Vīriešu teiciens pretējam dārziņam: „Cik daudz skaistu meiteņu, bet kur rodas tās sievasmātes?” šajā reizē lai izpaliek. Runāsim par savām mammām, kuras izmanījušās būt dēlu mammas. Vai viņas ir atšķirīgas tikai tāpēc, ka savulaik laidušas pasaulē puikas nevis meitēnus? Varbūt ar gadiem viņas ir puiciskāk noskaņotas? Bet tās, kurām gan meitas, gan dēli? Vai viņas ietilpst abās lomās?

Par iespējamo plaisu runājot

Ņemsim no sākuma. Kā jebkura mamma, arī tavējā un manējā, vēlēja tikai to labāko, ieskaitot, ka kādreiz tu saņemsies drosmē un apņemsi sievu. Protams, to labāko. Šeit arī pirmā iespējamā plaisa, – vai jūsu gaumes sakrīt? Vai tu meklē mammai līdzīgu sievieti, kura uz taviem vecajiem jokiem un nekārtību istabā reaģēs, kā esi pieradis, vai tomēr – atšķirīgi ? Tu pirms gadiem izdarīji savu izvēli, kaut kam sirdī kņudot un ticot priekšnojautai, ka būs labi. Un, ja tu esi padomju laika produkts, tad droši vien esi izbaudījis, vai nu dzīves platības šaurību, vai arī sadzīvošanu ar kādu no mammām.

Atrodu tādu kā neapgāžamu teoriju: jaunlaulātie nedrīkst dzīvot pie sievas vecākiem. Tas viennozīmīgi mazina vīra statusu. Tīši vai netīši, ticot šim vai nē, varbūt tu tomēr mēģināji kaut ko darīt par labu savam statusam, un, ja esi izvēles priekšā, tad liec svariņus uz savu pusi, pie savas mammas (tomēr ierastāk)?

Tagad ir pagājuši gadi. Pilnībā iespēlētas dzīves piedāvātās lomas. Un izrādās, ka tu bieži tiec konfrontēts starp šīm abām pusēm – sievu un māti. Katrā mazākajā konfliktā par labu vienai vai otrai tiek gaidīta tava nostāja. Ģimenes terapeiti saka: klasiskais trīsstūris – vīrietis un divas sievietes. Un, ja viena no viņām ir tava māte, tad trīsstūris ar vienu pamatīgi garu un smagu skaldni.

Tu sen vairs neesi puišelis un kā sevi pašu pazīsti laukuma spēlētājus, zini, kā reaģēs, būsi iemācījies izkļūt no situācijas, lai mazinātu labi zināmo: „Ja neesi ar mani, tad esi pret mani”. Tie paši ģimenes konsultanti saka, ka prātīgāk būtu pārstāvēt sievas pozīcijas – ģimenes drošībai, principiālai vienotībai ar cilvēku, kuru šai dzīves jezgā esi ievilcis, un, kaut vai par labu vienaudžu sapratnei. Un tas nemaz nav viegli, jo laukuma pretējā malā būs vecs un mīļš cilvēks, kurš savu ietekmīgo ego izspēlēs pret tevi.

Māte biežāk klusēja

Pirms dažiem gadiem raidījumā Sirdslietu aģentūra runājām par ģimenes dzīvi kopā ar vecākiem un arī par vecāku ietekmi uz bērnu ģimeni. Šoreiz dažus citātus var attiecināt uz tematu par vīramātēm, kas minēti retajās vēstuļu rindās no pašiem dēliem.

Agris: „Kad vēl dzīvoju pie vecākiem, tad viss likās nemainīgs, un es neko citu nevarēju iedomāties. Apprecējos. Dzīvojām rajona centrā. Kad braucām ciemos, māte prieku neizrādīja, biežāk klusēja. Es jau zināju, ka kaut kas nav tik labi, kā viņai gribētos. Kad manam dēlam bija pilngadība, māte pateica, ka esot vīlusies, jo mēs neesam „zemes cilvēki”. Tas viss esot sācies manas sievas iespaidā, jo viņa piespiedusi domāt pilsētnieciski. Es esmu tā izmainīts, ka viņa ar grūtībām pazīstot. Es to neņēmu nopietni, bet nevaru aizmirst gan, jo mātes vai tēva teiktais vienmēr paliek atmiņā. Tad vēl mātes nopūta un sakāmais, ka,: ja es būtu citu noprecējis...”

Es saucu to par „skrāpi”. Pat tad, ja ar veselu saprātu tu attieksmi uztver kā mātes egoismu vai ko tādu, kas drīz pāries, tad zemapziņas dziļumos mātes teiktais nogulsnējas kā slānis – ja būtu citu noprecējis, un skrāpē.

Varbūt izdevīga pozīcija situācijā, kad tiešām – laulība ņem un izjūk. Bet arī, pie visa laba esot, kaut kad, kaut kur var kā dievišķa balss ieskanēties: ja būtu...

Vīramāte − perētāja

Šo vīramātes tipu speciālisti ir nosaukuši par „perētāju”. Viņas greizsirdība aug lēnām un izlaužas visnegaidītākajos brīžos, jo viņai ir žēl dēlu dalīt ar citu sievieti. Dēls taču ir viņas radīts, un gadiem ilgi viņa nesavtīgi tam veltījusi savu dzīvi. Šī tipa cilvēkam labāk neiebilst, bet turpināt darīt savu. Sievai šajā gadījumā gan visvairāk uzmanības jāvelta vīram, lai iesētā šaubu sēkla nesāk dīgt.

Par to arī nākamās vēstules fragments.

Rolands: „Kad sieva sāka pielietot dažādas diētas, es tā kā sapratu, jo visas jau kaut kad mēģina. Mana māte gan to nevarēja saprast. Sākās: „Nu, kas tu par cilvēku, ka neēd gaļu?” Viņa pat zināja, ka braucam ciemos, un cepa... kotletes! Mēs ar dēlu ēdām, sieva no somas ņēma laukā savus salātus. Nevienam nebija nekādu problēmu, tikai mātei. Viņa atkal sāka savu: „Kad mēs augām, tad tā nebija, nezinājām par diētām neko.”

Varbūt, ka tas būtu smieklīgi, bet tas bija tikai sākums. Vēlāk jau nekas nebija labi. Dēlu ne tā audzinām, sieva pārāk daudz salasījusies žurnālus. Nu jau ciemos braucām retāk, bet pa telefonu viņa runāja tikai ar mani un sūdzējās, ka no sievas puses pret viņu nav nekādas uzmanības. Es biju viņām pa vidu, vēlāk pa vidu bija dēls, kurš vasarās brauca ciemos, un māte visus noskaņoja citu pret citu.”

Bet sākums bija tik skaists

Vēl kāds vīramātes tips dēla atreferējumā par izjukušu laulību. Kad likās tik skaists sākums...

Guntars: „Apprecējāmies un dzīvojām vecāku privātmājā Kurzemes mazpilsētā. Tēvs bija miris, un mana ģimene mammai bija tā tukšuma vietā. Ar sievu ātri atrada kopīgu valodu. Mana mamma daudzus gadus ir šuvēja, bet sieva atkal uz šūšanu kā aizdegusies. Visu laiku: „Kā labāk? Kā pareizāk? Ko man tagad darīt?” Tas pats arī virtuvē ar visādām receptēm un gatavošanu. Tā laulībā nodzīvojām sešus gadus, mums bija jau meita, un mamma atkal tā padomdevēja. Bet mēs izšķīrāmies, jo notika tā, ka arī es biju vainīgs. Mana mamma to ļoti pārdzīvoja, un es biju tas sliktais. Sieva ar meitu pārcēlās, bet bieži brauca pie mammas. Arī pēc pieciem gadiem viņām visu laiku bija labas attiecības. Es satiku citu sievieti, gribējām sākt jaunu dzīvi, bet mamma pat neļāva nākt iekšā mājā. Kad ierados mājās, bieži bija tā, ka mana bijusī ar mammu jau priekšā un kaut ko darīja. Mammas pēdējais numurs bija tāds, ka viņa testamentā pusi no mājas noveltīs bijušajai sievai.”

Pie vīramāšu tipu uzskaitījuma atradu arī tādu – vedeklas draudzene. Un no citiem dzīvesstāstiem atceros, ka tiešām – pat izjukušām ģimenēm dažkārt ir komunicēšanas turpinājums caur vīramāti, kurai savulaik ģimenē pieņemtais cilvēks ir „kā pašu meita”. Un ja tā, tad „pašu meita” turpina būt tāda, neatkarīgi no tā, ka attiecības ir izjukušas. Jā, ir pat klāt svētkos un godos, kad iepriekšējā vietā jau ir cita ģimene. Jautājums, – vai „pašu dēls” tam visam tiek pāri un spēj pielāgoties jaunajai situācijai, pats esot citā ģimenē?

Kad saprašanās buksē

Turpinot šo tematu, man tomēr rodas vēlēšanās piezvanīt pāris saviem draugiem un apjautāties, kā paši velniņi jutās, kad bija problēmas.

Saruna ar Mārtiņu, trīs bērnu tēvu, kurš joprojām savā ģimenē uztur mammu cienījamos gados.

Dz.: – Vai tev ir bijušas situācijas, kad jānostājas vienā vai otrā pusē?

M.: – Katru otro dienu. Esmu pie tā pieradis, esmu” piešaudījies”. It kā sīkumi, bet notiek. Tagad vairs ne tik ļoti, jo mātei nav tik daudz enerģijas. Toties sievai pietiek.

Dz.: – Enerģijas, lai ” cīnītos” ar tavu māti?

M.: – Nē. Tā ir atskaitīšanās vakaros par to, kas bijis. Man nepatīk, bet jāklausās. Vecā, labā aprunāšana, nevis – aprunāšanās. Nav arī tik traki, kā agrāk, jo tagad mamma divus jaunākos ved uz skolu un nodarbībām. Sieva to novērtē, jo pati nevarētu visu pēc darba izskraidīt.

Dz.: – Tad jau kā kompromiss?

M.: – Nē. Aizmirsti vārdu „kompromiss”. Tā ir pieberzēšanās katram pēc savas vajadzības un interesēm. Vai esi aizmirsis par paaudžu konfliktiem? Tas jau tas pats.

Dz.: – Bet tava sieva drīz vien pati var kļūt par vīramāti.

M.: – Paldies tev! Un sāksies viss no gala? Jauns orķestris, kuru gribēs diriģēt? Varbūt arī ne. Uztrauksies, bet klusēs. Bet vecumdienās, – tad nu gan – visur būs savs viedoklis.

* * *

Zvanu nākamajam velniņam. Tas ir Askolds. Divas laulības aiz muguras, ir trešā – civilā. Divi bērni un liela pieredze kopdzīvošanā.

Dz.: – Kā tava māte pieņēma katru nākamo sievu?

A.:– Pirmo, kad nebiju mājās, centās dresēt. Tad, kad biju, tad – miers un klusums. Mūsu klupakmens bija veca, nokaltusi ābele, kuru vajadzēja nozāģēt. Ābele stāvēja tieši tajā vietā, kur ar autiņu jāiebrauc. Arī zarus nedrīkstēja apzāģēt. Tā kā nebija nekādas jēgas, nozāģēju. Mammucis bija laukos, un mēs sakopām ...visu to lietu. Kad atbrauca, uzklupa nevis man, bet sievai, jo viņa esot kūdījusi. Tad tik sākās.

Dz.: – Kā bija ar otro sievu?

A: – Savādāk. Laikam priecājās, ka to pirmo vairs neredzēs...ha–ha–ha. Bet tad arī mēs jau sākām dzīvot atsevišķi. Kad aizbraucām, nebija laika sakašķēties. Vienīgi bērnu jautājums bija smagais, – par to labāk nerunāt.

Dz.:– Un tagad?

A.:– Tagad labāk retāk. No vienas puses ir tā, ka jābrauc palīdzēt. No otras puses, viņa mani laikam ir norakstījusi pie dzīves neveiksminiekiem. Manējo dzīvesbiedreni sauc abu bijušo sievu vārdos, tikai ne īstajā. Viņa labi zina, bet tas ir kaut kāds niķis – mani vai viņu, vai abus pazemot. Tas nav patīkami.

No attāluma mīlēt ir vieglāk

Mans mazais pētījums šajā virzienā, lai noskaidrotu vīrišķo viedokli par vīramātes lomu ģimenes dzīvē, nekur tālu nav ticis (laikam tādēļ, ka sievišķais redzējums izpalika). Un tomēr. Laikam no attāluma mīlēt ir vieglāk. Arī pašiem ir vieglāk būt labiem. Mammas mēs redzēsim tādas, kādas gribētos redzēt, atkal un atkal satiekoties.

Ne visi šeit minētie piemēri bija tie labākie, bet labo ir daudz, tikai tos retāk piemin. Dzīves viedums šajās attiecībās jāmācās pašiem.

Kā ar tiem citiem vīramāšu tipiem?

Tad būtu jāpiemin ne tas labākais, kā – despota un spiedzes tips, kuras gan viena, gan otra mīl skaļi diktēt sadzīves noteikumus, visu novērot, sekot, noklausīties un mācīt.

Jāpiemin arī labie varianti – vīramāte – precējusies sieviete, kas zinās neiejaukties, toties atgādinās zelta saticības likumu un cita cilvēka mīlestību pret savu dēlu uzskatīs par galveno.

Ja vīramāte joprojām ir lietišķā sieviete, tad viņu pat grūti pamanīt, jo viņai pietiek savu rūpju un prieku. Neceriet gan, ka viņai būs laiks auklēt mazbērnus.

Un visbeidzot – saka, ka ir vīramāte, kura ir arī sievasmāte, un tas ir tas jaukākais un saprotošākais variants, jo viņa necentīsies atdarināt savas vīramātes kļūdas un no visām mammām būs tā, kas pārstāvēs arī sieviešu solidaritāti.

Bet dzīve jau mūs ir nolikusi vienā vai otrā situācijā, piespēlējusi lomu, kuru godam vajadzētu nospēlēt. Viss pārējais laikam ir atkarīgs tikai no prasmes laiku pa laikam paraudzīties no malas – cik es, cik tu godīgi spēlējam šo dzīves lomu?

To saku es, velniņš, kurš pats mācās balansēt starp to vienu, kura tagad rušinās gurķu dobē, un to otru, kura virtuvē gatavo ko smaržīgu...

Komentāri (46)CopyLinkedIn Draugiem X
Redaktors iesaka
Nepalaid garām!
Uz augšu