Pirms gada iepazinos ar Kārli, foršs, jauks džeks; man toreiz bija 23 gadi, viņam - 24. Viņš bieži izteica komplimentus un bija ļoti jauks un inteliģents cilvēks, vismaz man tā šķita. Es viņā biju iemīlējusies līdz ausīm, jo iepriekš vīrieši par mani nebija īpaši izrādījuši interesi.
Tā nu mēs satikāmies un kādu vakaru arī pārgulējām. Ar viņu man bija pirmā reize, jo es biju, tā sakot, pelēkā pele, kautrīga, tāpēc savu nevainību izdevās zaudēt tikai 23 gadu vecumā. Taču pēc kāda laika sapratu, ka kaut kas nav kārtībā, ka pazudušas mēnešreizes un citreiz reibst galva, tomēr tam nepievērsu uzmanību.
Taču kādā brīdī nolēmu pārbaudīt savas aizdomas, tāpēc nopirku grūtniecības testu. Tas izrādījās pozitīvs. Īsti šokā nebiju, jo bērni man vienmēr ir patikuši, un arī Kārlis teica, ka vēlētos ģimeni. Likās, ka nu viss būs labi - man būs pašai sava ģimene...
Taču, kad es to pateicu Kārlim, viņa reakcija bija pavisam citādāka, nekā biju gaidījusi, un tas mani patiešām sāpināja. To uzzinot, viņš teica, ka tas nav viņa bērns, ka es esot staigule, ka svešus bērnus lai viņam necenšos "piešūt". Bet es viņam tā arī nebiju atzinusies un laikam viņš arī nezināja, ka viņš ir bijis vienīgais vīrietis, ar kuru man ir bijis sekss.
Kad viņš mani pameta, jutos vienkārši sagrauta, jo viņš taču teica, ka mani mīl. Tad sapratu, cik es biju lētticīga, ka ticēju visam, ko viņš teica. Tagad esmu palikusi šādā situācijā un pavisam viena...
Nezināju ko darīt, abortu bija bail taisīt, jo tomēr tas IR MANS BĒRNS!
Un - kas es būtu par māti, ja esmu spējīga nogalināt pašas bērnu?!
Sapratu, ka būs grūti, taču dēļ bērniņa ir jāiztur, jo viņam nav jāmaksā par manām kļūdām. Kārlis tā arī pazuda, kā atnāca, telefons bija izslēgts. Jutos tik vientuļa, raudāju gandrīz katru vakaru, par to, ka es biju tik liela muļķe. Taču es sev apsolījos, ka bērnu audzināšu labi, par labu un labsirdīgu, kārtīgu sabiedrības locekli. Nevis tādu, kuram nav ne mata atbildības, kas pie pirmajiem sarežģījumiem laižas lapās.
Un man tagad ir tāda ļoti liela neticēšana vīriešiem; liekas, ka visi grib tikai nodarīt tev pāri. Nezinu, vai vairs spēšu kādam vēlreiz uzticēties, veidot attiecības, labāk dzīvošu viena. Audzināšu savu dēlu, un vienīgais vīrietis, kuram uzticēšos, būs viņš, un darīšu visu, lai viņš izaugtu par labu cilvēku gan sabiedrībai, gan arī sievai. Taču mana ticība vīriešiem ir zudusi, lai gan vēl atceros, kā tīņu gados sapņoju par skaistu, gudru vīru, brīnišķīgiem bērniem. Tagad esmu sapratusi, ka sapņi nepiepildās un prinči baltos zirgos, un laimīgas beigas ir tikai pasakās.
Mīļās meitenes, neesiet tik lētticīgas kā es! Labāk pataupiet savu nevainību kāzu naktij, būsiet tikai uzvarētājas. Neatdodieties kuram katram garāmgājējam, jo, pirms nav solījis precēt un to izdarījis, nav garantijas, ka neizmetīs kā vecu, nolietotu zeķi.
Tagad esmu devītajā mēnesī, un drīz jau bērniņš nāks arī pasaulē, esmu pat jau izdomājusi vārdiņu - Andris. Zinu, ka viņš būs mana nākotne un cerība!