Naudas jautājumi vienmēr ir sarežģīti, bet vēl sarežģītāki tie kļūst, ja nopelnītais jādala ar radiniekiem vai ģimenes locekļiem. Kā neļauties viņu manipulācijām un nebojāt attiecības naudas dēļ?
Labā meitiņa: kad ģimene gaida no tevis naudu
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Ar naudas problēmām ģimenē var nākties saskarties katram – neatkarīgi no atpazīstamības, materiālā nodrošinājuma vai stāvokļa sabiedrībā. Piemēram, seriāla «Intrigante» varone Blēra Valdorfa naudas grūtības nepazīst, taču to nevarētu teikt par viņas lomas atveidotāju Leitoni Mīsteri. 25 gadus vecā aktrise ilgu laiku bija vienīgā maizes pelnītāja ģimenē, taču, gadiem ejot, tas viņu sāka kaitināt.
Leitone pat iesniedza tiesā prasību pret savu māti Konstanci (54) par to, ka viņa iztērējusi 7200 ASV dolārus plastiskajai operācijai. Fakts nebūtu tik satraucošs, ja vien māte šo naudu nebūtu ņēmusi no Leitones pabalsta jaunākajam brālim, kuram nesen tika veikta smadzeņu operācija.
Netikt izmantotai
Mūsdienās tiek deklarēts: katram ir savs konts, sava alga un sava dzīve. Taču realitātē vecāki uz pieaugušo bērnu kontu nereti skatās kā uz kopīgo maku, jo «tas taču ir ĢIMENES īpašums un tāpēc godīgi jāsadala starp visiem».
Tas nozīmē, ka veiksmīgākajam ir jāuztur ne tikai vecāki, bet arī slinkais liekēdis brālis.
Šāda attieksme visdrīzāk radusies jau bērnībā, kad visi par jaunāko rūpējās, un tas nekas, ka mazais brālītis nu jau ir pieaudzis tēvainis.
«No malas neviens nepateiks – ei, tevi izmanto! Ja šodien tu kādam izpalīdzi, domādama, ka rīt viņš palīdzēs tev, taču tas nenotiek, – tad pati saproti, ka kaut kas nav pareizi. Ne vienmēr mums vajag to pašu saņemt pretī, bet mēs gaidām vismaz pateicību un apņemšanos atdarīt ar labu. Ja tā nav, var parādīties sajūta, ka tiec izmantota,» skaidro psiholoģe, geštaltterapeite (specializējusies ģimenes finanšu jautājumos) Irēna Goluba.
Palīdzu, jo mīlu
Inita jau četrus gadus dzīvo un strādā Īrijā. Viņa uztur mammu un māsu, kuras dzīvo Latvijas mazpilsētā. «Citādu ģimenes modeli es nemaz nevaru iedomāties. Mani uzaudzināja un uzturēja mamma. Tagad ģimeni uzturēt palīdzu es. Mamma arī strādā, bet cik tad liela alga Latvijā ir pārdevējai! Ar to nepietiek, lai maksātu ikmēneša kredītu un uzaudzinātu manu nepilngadīgo māsu, tāpēc daļu nopelnītā sūtu uz mājām. Protams, reizēm piezogas doma – cik daudz es varētu tērēt un nopirkt, ja man nebūtu jārūpējas par savējiem. Bet es viņus ļoti mīlu!
Varbūt kaut kas mainīsies, kad māsa pieaugs un man izveidosies pašai sava ģimene.»
Psiholoģe skaidro, ka saistībām jābūt abpusējām. Ja es brālim palīdzu finansiāli, tad viņam man jāpalīdz citā veidā: norēķināties bez naudas ir iespējams dažādi. Ja esi iedevusi naudu brālim vai brālēnam, palūdz palīdzību, piemēram, tehniskās lietās, ja vecākiem – dārza darbos. «Ja palīdzība ir abpusēja, tad tās ir normālas, ģimeniskas attiecības. Ja viens palīdz, bet otrs pat nepasaka «paldies» – sākas izmantošana,» skaidro Irēna Goluba.
Aizdot vai neaizdot?
Vislabāk ir aizdot tik, cik nav žēl dāvināt. Tad nebūs sarūgtinājuma, ja naudu atpakaļ nesaņemsi. Andra aizdeva brālēnam 2000 latu. «Mēs toreiz daudz laika pavadījām kopā. Kad viņam radās naudas grūtības, es vajadzīgo summu aizdevu, daudz nedomājot. Nu ir pagājis jau gads, bet brālēns nav atdevis pat pusi. Man ir apnicis viņam to atgādināt, turklāt jūtos neērti, zinot, ka brīvu naudas līdzekļu viņam pašlaik nav. Turklāt brālēns man bez maksas palīdzēja taisīt dzīvokļa remontu.
«Ja summa ir liela, nevajadzētu kautrēties saistības noformēt juridiski, jo dzīvē var gadīties visādi. Jāsaprot arī konteksts un vēsture: piemēram, tev ir neērti atteikt aizdot naudu brālēnam, kura mamma tev bieži palīdzēja studiju gados.
Bet varbūt tu vari pateikties un palīdzēt pašai tantei?
Agrāk radinieku savstarpējā finansiālā palīdzība bija ierasta lieta, un, ja kādam laimējās sagaidīt žiguļa rindu, tad naudu pirkumam aizņēmās no visiem radiniekiem. Pašlaik dzīve mainās, bet mēs joprojām gribam just atbalstu no savējiem. Tikai mums jāpārliecinās, ka tas ir abpusējs,» rezumē Irēna Goluba.