Pirmo reizi ar emocionālo vardarbību saskāros savu vecāku ģimenē, kur tiku pazemota gan emocionāli, gan arī fiziski. Bet jau toreiz biju drosmīga un meklēju palīdzību. Pagāja gadi, un man šķita, ka esmu veiksmīgi pārvarējusi šo dzīves posmu. Bet... lai kā man negribētos atzīt, tomēr šobrīd esmu «atmesta» atpakaļ. Esmu pieļāvusi emocionālu vardarbību pret sevi no, kā man šķita, vismīļākā cilvēka pasaulē - vīra.
No ārpuses neviens pats nepateiks
Visgrūtāk ir noticēt tam, ka es, tik ļoti strādājot ar sevi un pilnveidojot, esmu atkal turpat. Skatoties bildes populārajos sociālajos tīklos, nevienam pat prātā neienāk, ka iekšējā pasaule tik ļoti atšķiras no ārējās, jo mēs vienmēr esam smaidīgi un, kā citiem šķiet, - laimīgi. Bet patiesība ir tāda, ka jau sen nejūtos laimīga. Katru reizi pēc emocionālās lavīnas sev nosolos - nākamās reizes vairs nebūs! Bet ir arī nākamā un aiznākamā. Iesākumā tas bija kāds it kā neviļus izmests rupjš vārds, kas vēlāk pārauga par ikdienu. Jā, arī sākumā pēc katras šādas reizes bija atvainošanās un solīšanās, ka nekas tamlīdzīgs neatkārtosies. Principā šobrīd katrs lielāks vai mazāks strīds tiek pavadīts ar krāšņu lamuvārdu buķeti, un lieki piebilst, ka nav vairs pat atvainošanās.
