Tuvojoties labdarības koncertam «Iedvesmo dzīvei!», kur Torņakalna baznīcas «Citādā dievkalpojuma» laikā tiks vākti līdzekļi onkoloģijas biedrībai «Dzīvības koks», publicējam stāstus par sievietēm, kuras ir skāris vēzis... Smeldzīgi, patiesi un stipri! Šoreiz par savu pieredzi stāsta Ilze...
Pirmo reizi ar savu vēzīti iepazinos 1997. gadā. Klusībā es laikam šo diagnozi biju gaidījusi, jo mamma nomira ar krūts vēzi 36 gadu vecumā, kad man bija četri gadi. Arī mammas māsa, mana krustmāte, aizgāja ar to pašu slimību – viņai bija dzemdes audzējs. Tāpēc
man šķita pilnīgi loģiski, ka arī mani kaut kas tāds piemeklēs
– citādi nemaz nevar būt! Jautājums tikai – kad...
Un tad – pirmā nesaprašana, kas notiek...
Biju garākā komandējumā ārzemēs, kad uzmetās herpe pēc herpes, nespēks; pašsajūta – it kā būtu plaušu karsonis. Mūsu grupā bija arī ārste, bet neko neatrada – man esot mazliet paaugstināta temperatūra, lai varbūt pakarsējos vannā...
Acīmredzot imūnsistēma ziņoja, ka vairs netiek galā.
Kad atgriezos no komandējuma, grasījos doties pie terapeita un vēl nodomāju – pie ginekologa arī kādu laiku neesmu bijusi, pie viena aiziešu arī tur. Tobrīd nebija nekādu aizdomu par ko ļaunu. Taču ginekoloģe, man par lielu pārsteigumu, ļoti steidzīgi sāka sūtīt uz dažādām pārbaudēm. Beigās teica, ka vajadzētu aizbraukt arī uz Onkoloģisko slimnīcu pakonsultēties ar dakteri Zvaigznīti.
Steidzamā operācija, darbā ziepes, apzog dzīvokli...
Biju par šo ārsti daudz dzirdējusi. Gan par viņas šerpo dabu, gan par lielo autoritāti kolēģu vidū un profesionālismu. Daktere Zvaigznīte sacīja, ka man steidzami jātaisa operācija – cik žigli vien iespējams. Viņa pati dodoties atvaļinājumā, bet es lai meklējot dakteri Romanovski. Šodien varu teikt – neko labāku nevarēju vēlēties!
Steidzīgi tika kārtots viss, lai pēc iespējas ātrāk mani varētu operēt. Toreiz vispār man bija iestājies melnais periods. Gaidāma operācija. Darbā ziepes – biju kļuvusi par priekšniecības nemīluli, jo – kuram priekšniekam gan patīk, ja padotais karo par taisnību?! Visur meklēju problēmas.
Biju pilna ar negatīvismu un gaidīju, kas vēl briesmīgs ar mani varētu notikt.
Piedomāju pie tā un arī sagaidīju – pāris mēnešu pēc operācijas, kad iznācu no slimnīcas, man apzaga dzīvokli. Pa tīro, tur izskatījās kā karalaukā.
Biju pārliecināta, ka dzemdēšu vismaz trīs bērnus
Bet pati operācija man bija kas jauns – interesants notikums. Pirms tam taču nekad nebiju bijusi operāciju zālē! O, es tur smīdināju dakterus, nepārtraukti vārījos un komentēju, ko viņi dara. Vāvuļoju, vāvuļoju, kamēr dakteri beidzot man aiztaisīja muti – pieslēdza pie narkozes. Operācijas lampa sāka šausmīgi ātri griezties, un doma pārtrūka... Operācijā šķīros no visas ginekoloģijas. Izrādījās, biju tikusi jau līdz III stadijai.
Kad precējos, biju pārliecināta, ka dzemdēšu vismaz trīs bērnus un noteikti arī dvīnīšus. Melnais humors ir tāds, ka man bija tie dvīnīši – olnīcās divas cistas, kas izrādījās ļaundabīgas. Kā dvīnīši, abas blakus smuki novietojušās...
Bija 9 ķīmijterapijas seansi. Vēzis atgriezās...
Viegli nebija, bet pamazām atguvos. Palīdzēja kolēģi, iepazinos ar literatūru, kādu pirms tam nebiju pat pamanījusi, piemēram, ar Luīzes Heijas grāmatām. Metos darbos, sabiedriskajā dzīvē. Pildīju dakterim doto solījumu – es vēl sastrādāšu lielas lietas!
Dzīve ritēja pavisam labi, līdz 2009. gadā nonācu situācijā, kad zaudēju visas darba vietas (bēdīgi slavenā krīze!). Sēdēju mājās, iekritu smagā depresijā un pāris gadu laikā nonācu līdz domai,
ka nu gan dzīves jēga ir zaudēta! Mans vēzītis atmodās un teica, ka tad viņš nākšot man palīgā.
Atkal jau biju tikusi līdz III stadijai... Rezultātā – 3 ķīmijterapijas, operācija 2012. gada februārī, vēl 3 ķīmijas un vēl neliela operācija. Šoreiz šķīros no abām krūtīm un visiem vienas paduses limfmezgliem. Otras krūts noņemšana gan bija mana izvēle, ko ārstu konsilijs sākumā negribēja atbalstīt, bet mani argumenti bija: neviens nevar garantēt, ka otrā krūtī situācija neatkārtosies; mammas diagnoze; mans 2. vēzis un bez tam – ko gan es iesākšu ar vienu krūti?! Man vajag simetriju!
Jāsaka, ka šoreiz atgūšanās pēc visa noritēja daudz veiksmīgāk
Vēl slimnīcā guļot, iepazinos ar meiču, kuras veselības problēmas bija ļoti līdzīgas manējām. Viņa vēl pirms operācijas bija sameklējusi onkoloģisko pacientu atbalsta biedrību «Dzīvības koks» un pamazām iesaistīja tajā arī mani. Viņa ir kļuvusi par manu draudzeni. Kopīgi darbojamies biedrībā, kopīgi apmeklējām baseinu jau ķīmijterapijas laikā (tas ļoti palīdz!), strečinga nodarbības, «Dzīvības koka» atbalsta grupas, nometnes (ārkārtīgi nepieciešams pasākums onkoloģiskajiem pacientiem!) un vēl daudz ko citu.
Diemžēl Latvijā atšķirībā no citām Eiropas valstīm onkoloģisko pacientu psihosociālo rehabilitāciju valsts nefinansē, to organizē tikai «Dzīvības koks» par saziedotiem līdzekļiem. Bet, balstoties uz savu pieredzi, varu teikt, ka lielākā daļa onkoloģisko pacientu ar diagnozi netiek galā tīri psiholoģiski, nespēj pielāgoties jaunajai situācijai, jūtas izstumti no sabiedrības. Ir vēlēšanās runāt par savām sajūtām, bet – ar ko?... ārsti, speciālisti - diemžēl – ir pārāk aizņemti, lai iedziļinātos pacienta sajūtās, bez tam slimnieks pats, esot pie ārsta, ir tā uztraucies, ka pat nesaprot daudz no teiktā... Tuvinieki visbiežāk paši ir apjukuši un pat gribēdami nespēj runāt par slimību. Jo – ko teikt? Ja nu slimnieks sāk raudāt, ja nu tādējādi viņu sāpina vēl vairāk?... Bet parasti ir vēlēšanās runāt, runāt, runāt... norunāt no sevis nost... Žēlošana ir vajadzīga vismazāk! Atbalsts, pleca sajūta – tas gan! Reizēm «paņemšana azotē», kaut vai lai ļautu izraudāties...
Tā nu tagad uzskatu, ka mana onkoloģiskā pieredze ir pietiekami liela, lai mēģinātu palīdzēt onkoloģiskajiem pacientiem.
Ilze
Šobrīd Ilze aktīvi darbojas organizācijā «Dzīvības koks», un viņu varēs satikt arī šo svētdien, 19.05. Torņakalna baznīcas Citādā dievkalpojumā. Atgādinām, ka pēc koncerta visi interesenti aicināti draudzes namā uz sarunu ar ārsti psihoterapeiti Maiju Kārkliņu.
Vairāk:
