«Tā ir sanācis, ka vīrs praktiski ir darbā. Mājās ir tikai vakaros un dažreiz strādā arī brīvdienās. Var teikt, ka praktiski neredzu viņu un kopā ar neko nedarām - vai nu viņš strādā, vai mājās guļ un bumbulē pie TV. Man tas sāp - nejūtos ne kā sieva, ne vajadzīga viņam,» mammamuntetiem.lv forumā atklāj kāda sieviete.
«Laikam jau vairāk vēlos izkratīt sirdi un viss! Mums vēl ir mazs puika! Man sāp, ka nejūtos ne kā sieva, ne vajadzīga.
Bet gribas mīlestību un ģimeni. Jūtos pamesta vientuļa no vīra puses!
Mani netraucē, ka viņš tik daudz strādā - esmu jau apradusi, bet tas, ka savu brīvo laiku nepavada ar mums. Mēs neko nedarām. Puiku viņš skatās un mīlē, vismaz tādos brīžos varu kaut ko pa māju padarīt. Bet gribas mīlestību un ģimeni. Protams, man ir dēls un viņš man aizpilda laiku. Tagad arī - vīrs labo mašīnu un brīvajā laikā brauc uz laukiem labot - un ar bumbulē, jo sen varēja sataisīt, bet aizbrauc, paknakstās un viss. Mājās ar šādi tādi darbi sakrājušies, bet tie krājas tik kaudzē.
...citreiz sanāk, ka es noslēdzos sevī un mēs nerunājam...
Nezinu pat kā vairs uzvesties, citreiz liekas, ka viss ir kārtībā un nedomāju par to, citreiz mēs par to strīdamies, un citreiz sanāk, ka es noslēdzos sevī un mēs nerunājam! Man skumjš rīts, jo vīrs pat īsti neatvadījās, aizejot uz darbu, un vakar mēs sastrīdējāmies, nu es dusmojos, bet viņš skatījās TV. Man nāca miegs, bet es taisīju viņam uz darbu ēst, jo zināju, ka viņš netaisīs, un pat nepalīdzēja nekā... Citreiz tāda dusma, ka gribas visam atmest ar roku ... bet es viņu mīlu.»