«Ar vīru esam esam kopā nedaudz vairāk kā sešus gadus, ir divi bērni. Bet pēdējā laikā attiecības kļūst pavisam neciešamas viņa greizsirdības dēļ. Viņš ir greizsirdīgs uz visiem - uz sētnieku, šefu. Man darbā liela slodze. Kad nedodu TO, ir nikns, pieprasa TO plkst. 6 no rīta. Un tad sākas: «Šefam taupies?»» forumā savu stāstu uztic kāda sieviete.
«Mīļās sievietes! Lūdzu palīgā! Ar vīru kopā esam nedaudz vairāk kā sešus gadus, četrus no tiem precējušies un ir divi bērni! Bet pēdējā laikā attiecības kļūst pavisam neciešamas viņa greizsirdības dēļ. Jāatzīst gan, ka biju devusi pirms laba laika iemeslu greizsirdībai, bet tagad pilnīgi viss aiz kalniem. Kamēr nestrādāju, bet gan sēdēju mājās ar bērniem, viņam tas nepatika. Redz, ka es sēžu mājās, bet viņš, nabadziņš, strādā. Tad biju sākusi beidzot strādāt veikalā, un ko jūs domājat?
Atkal nepatīk, jo, redz, tur vīrieši apkārt daudz esot... Pēc kāda laika aizgāju no turienes (nesaprašanās ar priekšniecību). Kādu laiku nestrādāju, un tad paziņa piespēlēja darbiņu bērnudārzā kā aizstājējai virtuvē. Ko nu vairāk varētu vēlēties?
Dārziņos vīrieši parasti nestrādā, tur ir tīri sieviešu kolektīvs, un vienalga besās dēļ kaut kāda sētnieka, kuru vienkārši sarunā ar kolēģi viņa klātbūtnē (ne tā, kā viņam tas patika) esmu pieminējusi! Nikns un atkal gandrīz līdz skandāliem mājās! Aizstāšanas laiks beidzās, jo aizstājamā atgriezās no slimības lapas.
Vienu dienu pasēdēju mājās un jau nākamajā tiku citā darba vietā, atkal pamatā sieviešu kolektīvs un viss it kā ok. BET... jau sākās tracis šefa dēļ, jo tas, redz, ir vīrietis! Un vīrs zina to, ka man vajag zvanīt tieši šefam tajā gadījumā, ja netieku uz darbu, tieši ar šefu man jārunā par dienas darba plānu (strādāju ražošanā un katru dienu pasūtījumi mainās).
Īsāk sakot, ar šefu nākas daudz kontaktēties, gribu es to vai ne. Vakar pienāca moments, kad sapratu - ja ar to vīra greizsirdību kaut ko nedarīšu, attiecībām pienāks GALS!
Bērnudārzā vīrieši parasti nestrādā, tur ir tīri sieviešu kolektīvs un vienalga besās dēļ kaut kāda sētnieka,
kuru vienkārši sarunā ar kolēģi viņa klātbūtnē esmu pieminējusi!
Biju darbā ar kolēģi sarunājusi, ka paņemšu darbu uz mājām. Vajadzēja salīmēt uzlīmes uz maisiņiem priekš fasēšanas, jo darba laikā tas paņem ļoti daudz laika, kā rezultātā grūtāk izpildīt doto pasūtījumu. Un te nu vīrs sāka trakot! Ka, redz, es šefam d....a lienu un vai varbūt es vēl gribētu ar viņu kaut ko zamuķīt, un varbūt vēl uz ceļiem varu nokrist un tā tālāk un tā tālāk. Un ej tu tam vīrietim ieskaidro, ka es to daru tāpēc, lai darbu varētu ātrāk un labāk darīt, nevis tāpēc, ka gribu šefam pielīst! Nikns!
Starp citu, ja tā godīgi, šefs galīgi garām kā vīrietis + nesen piedzimis bērns.
Nu un galvenais faktors - es taču savu muļķīti mīlu un citu nemaz neprasās.
Vēl jo vairāk besās, ja nedodu TO....Nu piedodiet man, bet man jau tā slodze liela - ceļos plkst. 6.30, bērnus uz dārzu, pati uzreiz traucos uz darbu, tad no darba (tas būtu 9 stundas darba vietā, no kurām labi ja minūtes 40 kopumā sanāk atpūta), tad joņot pakaļ bērniem uz dārziņu, tad mājās taisīt vakariņas un uz nākamo dienu mums abiem uz darbu līdzi pusdienas, bērnus vannā ielikt, un tad vēl bieži vien ne vienu vien stundu gaidīt, kamēr viņš pats atbrauc no darba! Protams, ka vakarā jau neko negribēsies!
No rīta viņš modina kaut kur ap plkst. 6, pieprasot to, ko nedabūja vakarā, bet saprotiet taču mani - man priekšā traka un smaga diena un man vēl gribas kaut nedaudz pagulēt, jo parasti ātrāk par plkst. 23 vai pusnakti es gulēt netieku. Un uzreiz sākas - šefam taupies utt. Nikns! Lūk, ko ieteiksiet darīt šajā gadījumā? Vīru mīlu un zaudēt nevēlos, bet arī iet no darba katru reizi, kad viņš sāk psihot, arī nevar. Turklāt beidzot atradu darbu, kas, lai arī visai smags, bet pašai kaut cik patīkams!»
