Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: flickr.com/Wen Chen
Kurš ir laimīgāks - cilvēks, kurš zaudējis spēju staigāt, vai cilvēks, kurš loterijā vinnējis miljonu (ar līdzīgu jautājumu savu runu sāka Dan Gilbert TED prezentācijā «Why are we happy»)? Atbilde uz šo jautājumu šķiet tik pašsaprotama, ka gribas apšaubīt jautātāja veselo saprātu. Un tomēr, ja uzreiz pēc saskaršanās ar katru no dramatiskajiem notikumiem emocijas patiešām vienā situācijā ir galēji pozitīvas, otrā pilnīgi pretējas, tad pētījumi parāda, ka gadu pēc notikuma cilvēki no abām grupām jūtas vienlīdz laimīgi. Kā tā var būt?
Mēs mēdzam piešķirt īpašu nozīmi tādiem notikumiem kā diploma iegūšana, mašīnas vai mājas iegāde, šķiršanās vai laulības, un bieži mums liekas, ka, tieši sasniedzot konkrēto naudas daudzumu, iegūstot noteiktu akadēmisko grādu vai nodibinot ģimeni, iestāsies «īstā dzīve», mēs kļūsim laimīgi.
Izrādās,
cilvēkiem piemīt tendence pārvērtēt atsevišķu notikumu iespaidu uz mūsu laimes izjūtu
un apmierinātību ar dzīvi. Lai gan ienākumu līmenis un attiecības patiešām kaut kādā mērā ir saistāmi ar apmierinātību ar dzīvi, daudz lielākā mērā to, kādas emocijas piedzīvojam, cik laimīgi vai nelaimīgi jūtamies, nosaka mūsu individuālā spēja justies laimīgiem.
Foto: flickr.com/Wen Chen
Piemēram, ekonomiskās krīzes laikā nereti uzņēmumos tika ievērojami samazināts atalgojums. Un bija cilvēki, kuri par to priecājās! Kāpēc? Jo varēja taču būt trakāk, es varēju pazaudēt darbu! Varētu domāt, ka ienākumu samazināšanās ir viennozīmīgi negatīva pieredze, bet izrādās, tas var būt arī kaut kas labs, jautājums tikai, no kuras puses uz notikumu skatāmies, kādu atskaites punktu izvēlamies. Mums visiem piemīt spēja, saskaroties ar netīkamām situācijām, pamainīt savu skatījumu uz notiekošo un justies ja ne gluži laimīgiem, tad vismaz ne nelaimīgiem.
Diemžēl vai varbūt par laimi šī likumsakarība darbojas arī pretējā virzienā. Mēs ne vien spējam negatīvu pieredzi aplūkot pozitīvākā gaismā.
Mēs arī nespējam paaugstinātas pozitīvās emocijas piedzīvot bezgalīgi.
Jau neilgi pēc lieliem, pozitīviem pārdzīvojumiem mēs atgriežamies atpakaļ pie sava «normālā es», ar savu ierasto garastāvokli.
Ja laiku pa laikam jūtamies neizsakāmi priecīgi, lielākoties jūtamies apmierināti ar dzīvi un arī negatīvajās emocijās pārāk ilgi neaizkavējamies, tad viss ir kārtībā, mūsu emociju regulēšanas prasmes ir labas un palīdz mums iekšējo līdzsvaru uzturēt. Savukārt, ja lielākoties jūties par kaut ko norūpējies, uztraucies vai nomākts, iespējams, ka pie tā vainojams tavs pieredzes skaidrošanas stils –
tas, kā tu sev skaidro veiksmīgu pieredzi un kā neveiksmīgu.
Iedomājies, ka pēc piecu gada darba saņem kāroto paaugstinājumu. Ko tu sev saki?
Foto: flickr.com/Wen Chen
Esmu to nopelnījis, mani paaugstina, jo patiešām pievienoju vērtību savam uzņēmumam – esmu labs savā jomā un arī ātri apgūstu jauno. Vai varbūt tu saki – es vienkārši jau te tik ilgi strādāju, ka mani nevarēja nepaaugstināt, citus – spējīgākus, manā vietā būtu paaugstinājuši jau pirms trīs gadiem. Viegli iedomāties, kurš no šiem pieredzes skaidrojumiem palīdz justiem priecīgam un apmierinātam un kurš rada tikai stresu un spriedzi. Ārēji notikumi nerada stresu – tie ilgtermiņā nevar tevi padarīt ne ievērojami laimīgāku, ne nelaimīgāku.
