Tā bija skaista, saulaina vasaras diena, kad mūsu skatieni sastapās, pavisam nemanot, pavisam nenojaušot neko. To, kas mūs sagaida vakarā, naktī, pēc tam no rīta un vēl vienu dienu. Satikāmies ļoti skaistā vietā, kādā pasākumā, kur visus vienoja dziesma, mūzika. Bet ne jau nu dziesmu svētki. Mēs bijām daudzas, tiešā nozīmē, bet uzlūdza mani… Man nenojaušot, man nesaprotot, bet pašai mirklī, starp daudzām kā pelnrušķītei, kurai jāpiemeklē kurpīte, samulstot.
Tā bija deja, kurā bija pateikts viss, kas tajā brīdī likās svarīgs (pēc kā mēs droši vien alkām savās citās attiecībās), skaists, kur, nezinot vienam otru, nevarējām pateikt vārdos, izteicām dejā, dejas ritmos, dejas soļos, roku satvērienā, acīs, kur skatiens bija tik dzidrs un dziļš kā okeāna visdziļākās dzīles, sejas vaibstos. Visbeidzot, viņš veltīja dziesmu man, ar tik skaistiem vārdiem… Dziesma turpinājās, viņš pienāca man klāt. Logā redzēju viņa tēlu, viņa ēnu, tad sajutu viņa smaržu, viņa dvašu uz sava kakla, pie lūpām. Viņa rokas slīdēja no pleciem līdz gurniem. Dīvaini, es pat nesamulsu. Man tik trīsas skraidīja gan šur, gan tur. Katra mana šūniņa, kas vien ir, - pamodās. Pamodās no otra - sveša cilvēka mīļuma, gaišuma. Tik nesapratnē no kā, kāpēc? Kāpēc tieši tagad, kad dzīve ir sakārtota savādāk - pa savam? Ja tik zinātu, sastaptu agrāk? Bet vai tad būtu tieši tā? Domāju, ka ne. Droši vien tāpēc tas bija un notika tad.
