Visbiežāk pēc šķiršanās bērni paliek kopā ar māti, bet tēvs labākajā gadījumā kļūst par «brīvdienu tēti» - tiekas ar bērniem reizi nedēļā vai pat vēl retāk un bērni gan emocionāli, gan fiziski attālinās no tēva. Kas būtu jādara tiem tēviem, kuri tomēr gribētu būt pēc iespējas labi tēvi arī tad, kad kopdzīve ar bērna māti izjukusi?
Konsultē ārste psihoterapeite Žanete Sebre.
«Es gribētu teikt, ka tas nav tikai gribēšanas jautājums, tas ir arī pienākums pret bērnu un viņa vajadzību respektēšana - saglabāt tuvas attiecības un būt aktīvi iesaistītam viņa dzīvē,» sarunu sāk psihoterapeite.
«Vislielākā bērna vēlme un nepieciešamība pēc vecāku šķiršanās būtu saglabāt stipras un ciešas attiecības ar katru no vecākiem un tikt pasargātam no vecāku savstarpējā konflikta, kas saistīts ar šķiršanos. Bērnam nepieciešama abu vecāku aktīva iesaistīšanās viņu dzīvē arī tad, ja vecāku starpā ir konflikts. Lielākās kļūdas, ko pieļauj vecāki, ir saistītas ar
Smagākajos gadījumos tas noved pie tā saucamā vecāku atsvešinātības sindroma, kas atstāj smagas sekas bērna attīstībā,» uzsver speciāliste.
Cik bieži būtu vislabāk satikties? Ja vecāki dzīvo tālu viens no otra, ko tad darīt? Vai labāk «svētdienas tētis» nekā nekāds?
Ja tā uz to skatās, tad protams - labāk svētdienas tētis nekā nekāds. Bet jautājums jau bieži nav par attālumu, bet par interesi, iesaistīšanos, vēlēšanos zināt, kā bērnam klājas, vēlēšanos saprast, kā bērns tiek galā ar savu dzīvi, dažādu lietu pārrunāšanu, atbalstīšanu utt. Un tur nu attālumam mūsu laikmetā nav tik liela nozīme.
Jautājums par to, «cik bieži būtu labi», manuprāt, nav korekts, jo tad sanāk, ka «tik bieži» ir labi, bet vairāk vai mazāk vairs nav labi. Tas, «cik bieži ir labi», būs katrai ģimenei savs. Un tur jāņem vērā gan bērnu vecums un vajadzības, gan attālums, gan vecāku aizņemtība, resursi un citi faktori, kas tad arī bērnam adekvāti jāizskaidro.
Nereti mātes saka – pēc atgriešanās no ciemošanās pie tēva bērns ir citāds, neklausa, izturas izaicinoši. Kāpēc tā un ko tēvs varētu darīt, lai tā nenotiek? Vai var teikt, ka tikšanās ar tēvu ir retākas, kā svētki, un tāpēc pieļaujamas atkāpes no ierastās dienas kārtības – vēlāk iet gulēt, vēlu skatīties TV, našķoties u.tml.?
Pirmkārt, pati situācija, ka bērnam jāšķiras no mammas, jābrauc pie tēta un jāšķiras no tēta, ir sāpīga, jo atgādina, ka vecāki ir šķīrušies. Kamēr bērns to nebūs izsērojis, tas var izraisīt spēcīgas jūtas, ko bērni nereti slēpj aiz izaicinošas uzvedības. Tāpat bērni ir skumji un dusmīgi, ka bija jāšķiras no tēta, īpaši ja tikšanās ir retas vai īsas. Mammai, kura kopā ar bērnu ir ikdienā, ir jārēķinās ar to, ka lielākā daļa bērna dusmu un skumju par vecāku šķiršanos būs jāpiedzīvo tieši viņai. Svarīgi ir to atpazīt un izrunāt, jo nereti šīs emocijas paslēpjas aiz sliktas uzvedības, nepaklausības u.c.
Otrs jautājums ir par to, cik lielā mērā šķirtiem vecākiem ir jāsaskaņo, ko bērns ēdīs, cikos ies gulēt, cik ilgi var skatīties televizoru utt. Parasti nav iespējams par visu vienoties un arī diez vai vajag. Nevajag aizmirst arī, ka dažādās mājās veidojas dažādi dzīves ritmi un paradumi.
Nebūtu labi uzskatīt, ka «pareizā» dienas kārtība ir tā, kura ir mammas mājā. Vienkārši katrā mājā ir citādi. Protams, ja ir kādas bērna veselībai būtiskas lietas, par tām ir jādiskutē ar otru pusi, cenšoties atrast kādu vienojošu kompromisu.
Ko darīt, ja bērns raud un saka, ka grib palikt pie tēta vai lai tētis paliek un neiet prom? Nevar taču palikt, un bērnam atkal ir negatīvas emocijas.
Nav iespējams izšķirties, nesagādājot bērnam negatīvas emocijas. Tās visbiežāk ir bēdas, dusmas, bezspēcības sajūta. Bet no tām ir nevis jācenšas izvairīties, bet jāpalīdz bērnam izdzīvot šīs emocijas - apzinoties, ieliekot vārdos, domājot par tām. Tas ir sērošanas process.
Cenšoties izvairīties vai pasargāt bērnu no šim jūtām, var tikai dabūt simptomus - ieilgušu sērošanu, depresiju, uzvedības traucējumus u.c.
Cita situācija – ja nu bērns saka, ka negrib satikties ar tēti. Varbūt tā viņš mēģina atbalstīt māti, negrib būt nodevējs. Ja par tēvu dzirdējis ko sliktu, varbūt baidās ar viņu satikties. Droši vien ir svarīgi, lai bērnam saglabātos pozitīvs priekšstats par abiem sev tuvajiem cilvēkiem. Būt «nodevēja» vai «tās muļķes» dēlam/meitai un justies par sevi pārliecinātam, labam, veiksmīgam nav iespējams.
«Mēģina atbalstīt māti, negrib būt nodevējs» - ļoti skumji, ja tā. Tas nozīmē, ka mamma apzināti vai neapzināti liek bērnam izvēlēties, kurā pusē viņš ir - mammas vai tēta, un bērns jūtas vainīgs, ka tomēr grib tikties ar tēti. Savukārt vainas izjūta ir tik nepatīkama sajūta, ka vieglāk šķiet pateikt, ka tēti nemaz negribu.
Katrā gadījumā vienmēr jācenšas noskaidrot iemesli, sarunājoties ar bērnu, un jācenšas kaut ko darīt, lai šos iemeslus novērstu.
Ja tēvs bieži nepilda solījumus, vai bērnam labāk, ja tikšanās vispār vairs netiek plānotas? Lai bērns dzīvo, nevis gaida.
Es domāju, jautājums nav viennozīmīgi atbildams. Jācenšas saprast, ko katrā konkrētā situācijā šī solījumu nepildīšana nozīmē, kādi ir tās iemesli. Visvienkāršāk ir pateikt, ka tētis ir «slikts», un nemeklēt vairs kontaktus ar viņu. Tas bieži saskan ar aizvainotās sievietes dusmām un vēlēšanos sev un citiem pierādīt, kāds viņš ir «sliktais» un kā es tagad tikšu ar visu galā viena pati. Diemžēl tas nav tas, kas ir vajadzīgs bērnam. Bērnam ir vajadzīgi abi vecāki.
Vienmēr ir vērts padomāt, kāds vīrietis bija tēta lomā pirms šķiršanās. Vai tad viņš turēja bērnam dotos solījumus, vai iesaistījās bērna dzīvē? Ja ne, tad jau nav nekāds brīnums, ka nekas nav mainījies. Būtu naivi iedomāties, ka līdz ar šķiršanos tētis kļūs atbildīgāks vai pieaugušāks. Bet es nedomāju, ka šķiršanās ir iemesls, lai uzreiz atmestu ar roku nepieciešamībai iesaistīt tēti bērna dzīvē, tikai jāpatur prātā tie iemesli, kāpēc tas nebija izdevies jau līdz šim, un negaidīt no vīrieša daudz vairāk, kā viņš ir spējīgs.
No manas darba pieredzes, ļoti bieži iemesls tam, ka aizgājušais tētis atsvešinās no bērniem, ir neatrisinātais konflikts vecāku starpā. Dusmu un aizvainojuma dēļ viņi nespēj sarunāties, vaino viens otru bērna neveiksmēs, izvirza dažādas prasības attiecībā uz audzināšanu un veidu, kā un cik bieži pavadīt kopā brīvo laiku utt. Nevis kopīgi apsver, kā būtu labāk bērnam, rēķinoties ar saviem un otra resursiem un iespējām.
Nereti tēvs pēc šķiršanās kļūst par tādu kā vecāko brāli, laiks, ko pavada, ir izklaidējoši vieglā noskaņā, kā svētkos. Ir retas un īsas tikšanās, bet nav audzināšanas. Ko darīt kopā ar bērnu?
Vai tēvs jāiesaista audzināšanā? Lai palīdz vest uz skolu, pulciņiem, varbūt palīdz mācībās, noteikti – atceras un piedalās svarīgos notikumos, tādos kā jubilejas, izlaidumi utt.
Ļoti žēl, ja tētis ir nevis tētis, bet vecākais brālis. Man gribētos jautāt, vai pirms šķiršanās tētis bija tētis vai tikai kā vēl viens bērns ģimenē. No otras puses, ja līdz šim tētis bija ieinteresēts bērna dzīvē un atbalsts viņam, tad kāpēc lai tas mainītos pēc šķiršanās. Bet jāņem vērā, ka tam vecākam, kurš paliek kopā ar bērnu, ikdienas sīkie konflikti turpmāk būs jārisina vienam.
Būtu arī vēlams skaidrāk saprast, kādu tieši audzināšanu mamma gaida no tēva, ar kuru bērns tiekas reizi nedēļā vai retāk. Piemēram, ja mamma vēlas, lai tētis parunā par atzīmēm matemātikā, tad tā arī vajag tētim pateikt. Diez vai viņš par to iedomāsies pats, neesot ikdienā kopā, īpaši, ja bērns pats par to nesūdzēsies.
Nevajadzētu arī nenovērtēt laika pavadīšanu izklaidējošā veidā, jo bērniem tāda ir vajadzīga. Piemēram, ne visas mammas ir sajūsmā par bērnu vēlmi braukt uz «Akvaparku» vai tamlīdzīgām izklaidēm. Un ja tētis to uzņemas - vajadzētu novērtēt, nevis dusmoties, ka «tu ar bērniem tikai izklaidējies». Tas «Akvaparks» jau vajadzīgs bērniem, nevis tēvam, turklāt dārgi maksā.
Dzīve rit uz priekšu, šķirtie vecāki satiek katrs citu kopdzīves partneri. Ko darīt, ja patēvs grib, lai īstais tēvs «nemaisās»? Vai bērnam labāk, ja tēvs tam piekrīt?
Man nav saprotama šī situācija. Ko nozīmē «patēvs grib»? Un kur ir mamma? Vai viņai vairs nav nekādas teikšanas par to, kā tiks audzināts viņas bērns? Vai šī mamma apzinās, ka tad, ja viņai būs kopīgi bērni ar šo «patēvu» un viņi gadījumā izšķirsies, tad šis «patēvs» negribēs «maisīties» savu bērnu turpmākā audzināšanā. Un tēvam tas nav jautājums, piekrist vai nepiekrist tam, ko tagad grib vai negrib patēvs, viņa pienākums pret bērnu ir saglabāt ar viņu attiecības.
Vai labs tēvs piedāvā pavadīt brīvdienas kopā ar viņu un viņa jauno sievu? Vai arī tēvam jācenšas izbrīvēt laiks, ko varēs pavadīt tikai divatā?
Ir pilnīgi normāla situācija, ka bērns integrējas tēva jaunajā ģimenē. Tā tagad ir bērna otrā ģimene. Uz šo jautājumu atkal ir jāpaskatās plašāk. Vai laikā, kad vecāki vēl nebija šķīrušies, bērnam ar tēti bija paradums pavadīt laiku divatā, vai tomēr pārsvarā tie bija ģimenes pasākumi un kopīgi pavadīts laiks mājās kopā ar pārējo ģimeni? Būtu saprotami, ka pēc šķiršanās gan tēvs, gan bērns varētu vēlēties laiku pavadīt līdzīgi. Ja bija tradīcija reizi mēnesī divatā braukt makšķerēt, ļoti jauki - to varētu tā arī turpināt. Ja pārsvarā brīvais laiks tika pavadīts mājās kopā ar pārējo ģimeni vai izbraukumos kopā ar ģimeni, tad ļoti iespējams, ka arī savā jaunajā ģimenē tētis vēlēsies darīt līdzīgi. Un tas būtu mākslīgi un neierasti tagad atrast kaut ko, ar ko nodarboties divatā. Bet, protams, vienmēr ir iespējams kaut ko mainīt, ja vien ieinteresētās puses runā par savām vēlmēm un vajadzībām.
Ieteikumi tēvam
