Savu eseju es negribētu sākt ar vārdiem «Viņa ir lieliskākā mamma pasaulē, jo...», bet gan ar to, ka manai mammai ir kāds knifs, ko es neesmu atklājusi. Domāju, ka ne kurš katrs to varētu teikt. Jaunībā satikusi gudru vīrieti, izaudzinājusi brīnišķīgus piecus bērnus, joprojām strādā, ir neticami labā formā un izskatā, vēl joprojām mūs papildina ar savām gudrajām domām un padomiem.
Taču viņas knifs nav vēl atklāts, varbūt pat labi vien ir, ka nav atklāts, ir pat interesantāk dzīvot un runāt ar mammu par dažādām tēmām. Mēs katrs, kuram ir mamma, varbūt zinām vai nezinām viņu, bet vienmēr varam pateikt, ka viņa ir lieliskākā mamma pasaulē. Mana mamma, šos vārdus saku ar lepnumu, ir ne tikai skaista un gudra, bet arī nepārspējams cilvēks manā un, protams, mūsu ģimenes dzīvē.
Šoreiz arī gribētu būt savtīga un paturēt savu mammu sev un ne ar vienu nedalīties, jo tas, ko viņa izstaro un katru dienu nēsā sev līdzi, tomēr nepiemīt katrai mammai.
Dažreiz mēs smejamies, ka mūsu mamma ir ar «putniem», protams, labā nozīmē.
Viņas nebeidzamā mīlestība pret pieciem bērniem un savu vīru nav izsmeļama.
Viņa vienmēr ir spējusi savu mīlestību sadalīt vienādās daļās, nekad nejaukties mūsu privātajās dzīvēs, bet vienmēr būs pateikts pareizs vārds. Reiz es mammai uzdevu jautājumu, kā viņa uzdrošinājās dzemdēt tik daudz bērnu. Atbilde bija pavisam vienkārša: «Jūs paši mani atradāt!» Liksies, ka kaut kas nav kārtībā, bet es ticu tam, ka bērns pats atrod savus vecākus.
Es esmu pateicīga par savu izvēli un par brāļu un māsu izvēli. Mūsu mamma ir lieliskākā ne tikai visā pasaulē, bet arī visā Visumā. Mammu, mēs tevi ļoti mīlam, un, pat ja tu neiegūsi balvu, tu zini, ka mēs esam tava balva un vislielākā dāvana, kas tev ir pasniegta.
Ar cieņu,
Sandra Emīlija
