Aktrise Ilze Pukinska sevi dēvē par sevī vērstu cilvēku, kam grūti uzticēties cilvēkiem. Un tomēr viņa žurnālā «Ieva» intervijā nenoliedz, ka ir izslāpusi pēc mīlestības... Un tas taču ir tik cilvēcīgi - vēlēties mīlēt un tapt mīlētai...
Ilze Pukinska: esmu izslāpusi pēc mīlestības!
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Aktrises Ilzes Pukinskas atziņas intervijā žurnālam «Ieva»
*Neesmu cilvēks, kas tur aizvainojumu. Man ir miljons citu sliktu īpašību, bet ne šāda, jo mana pārliecība ir, ka aizvainojums cilvēku saēd no iekšpuses;
*Esmu sevī vērsta, nekritīšu nevienam ap kaklu. Komunikabla, bet viegli neiedraudzējos. Ne pārāk uzticos cilvēkiem, bet vienlaikus esmu izbadējusies pēc mīlas (Smejas).
*Nekādi nevarēju atlaist meitu un laikam jau arī tagad to neesmu izdarījusi - katru dienu bombardēju ar telefona zvaniem. Pērku veikalā kurpes, zvanu un prasu viņas izmēru, bet Margareta iesaucas: «Mammu, es esmu Skotijā!» Laikam jau pilnā mērā piedzīvoju tukšās ligzdas sindromu, par ko līdz šim biju lasījusi tikai priholoģiskajos rakstos.
*Kad aizgājis tuvs cilvēks, mēs bieži mēdzam idealizēt situācijas un pašu cilvēku. Gribu teikt vienu: dzīvē mēs kreņķējamies par dažādiem notikumiem, bet, kad dzīve beidzas, atceramies tikai skaisto, labo. Viss sliktais izdzēšas no atmiņas.
*Dažbrīd man šķiet, ka draudzībai, cieņai ir lielāks spēks nekā romantiskajai pusei. iemīlēšanās ir tik īsa - uzplaiksnī un vairs nav...
*Vīrieši ir, bet... Sievietei pēc četrdesmit jau ir prasības. Viņai vairs neder, kā ir, viņai vajag tādu, kādu vēlas. Tur ir problēma, nevis tajā, ka nav vīriešu. Pilčeres filmas mūs sabaro vēl ar jēlām muļķībām un mēs kļūstam vēl prasīgākas.
* Kaut kur lasīju, kad Šāronai Stounai palika četrdesmit divi, viņa ieslēgusies vannasistabā ar pudeli vīna, nostājusies pie spoguļa un dzērusi tik ilgi, kamēr pieņēmusi savu spoguļattēlu.
*... koks uzplaukst, bet paiet laiks, lapa pēkšņi krīt un savīst absolūti neglītā veidā. Un kāda ir jēga? Neviens pat par to nedomā, saka - tas ir dabas cikls. Bet mēs nezin kāpēc domājam, ka neesam cikla sastāvdaļa.
Pilnu interviju lasi žurnāla «Ieva» šīs nedēļas numurā.