Sods bez pazemošanas: tāds ir iespējams!

CopyLinkedIn Draugiem X
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: PantherMedia/Scanpix

Dzirdēts, ka bērni līdz pusotra gada vecumam neuztver vārdu «nedrīkst», bet kā tad lai bērnam aizliedz to, ko viņam nevajadzētu darīt? Kā lai pareizi bērnu soda? Sodīšanas tēma dažādos literatūras avotos nav visai plaši pārrunāta. It kā bērnus sodīt vajag un drīkst, jo tas ir viens no uzvedības regulēšanas mehānismiem, bet vienlaikus bērnā ir jāieliek vērtības, kas neparāda, ka sods ir veids, kā bērns tiek pazemots, tā nedrīkst būt vardarbība pret bērnu. Tātad - jāatrod zelta vidusceļš!

Konsultē psiholoģe Diāna Zande.

Sods ir veids, kā bērnu ierobežot, apturēt un vienlaikus regulēt viņa uzvedību, kontrolēt viņa rīcību, brīdinot viņu par bīstamībām, kas ir ap viņu. Kad bērni kļūst vecāki, viņiem veidojas sirdsapziņa un morālā uzvedība, mēs sodām bērnu par konkrētu rīcību, kas paveikta apzināti, zinot un saprotot, ka tā darīt nedrīkst.

Cik bieži mēs pieķeram sevi, sakot «nedrīkst» vienkārši inerces pēc, nevis tādēļ, lai pasargātu, atturētu no kļūdas, bet vienkārši nepacietības, aizkaitināmības dēļ! Kas notiek tālāk? Bērns arī reaģē, viņam nepatīk, ka jebkura viņa darbība norit kopā ar «nedrīkst», viņš kļūst kaprīzs, dusmojas, kliedz, protestē, dara kaut ko tīšuprāt. Un tādu uzvedību izturēt ir neiespējami, mamma kļūst dusmīga un cieš maigais bērna dibentiņš. Viss, bērns ir sodīts! Un par ko?

Pēc tam vecāki nožēlo izdarīto, apsola sev, ka nekas tāds vairs neatkārtosies. Pēc tam solījums tiek aizmirsts un nepelnīta sodīšana turpinās.

Kā izvairīties no soda?

Protams, ir starpība, kad sodām divgadīgu bērnu un kad sodām pusaudzi, kam ir jau 13. Piemēram, 13 gadu vecumā, ja bērnam kaut kas jādara no mājas pienākumiem, viņš sadusmojas, aiziet uz savu istabu vai prom.

Divus gadus vecam bērnam paskaidrot to, kas viņam jādara, ka viņam jāsavāc rotaļlietas, ir grūtāk. Tas jādara citādāk. Viss jādara rotaļas veidā un katru dienu metodiski, dažkārt pat 10-20 reizes dienā. Tikai tas jādara nevis ar kliegšanu, bet ar pacietību un katru dienu atkal un atkal atgādinot, ka rotaļlietas ir jāsakārto.

Bērni ar prieku dara to, kas viņiem šķiet interesants, tāpēc labi organizēta pašapkalpošanās var sniegt rezultātu, kurā bērnam ļoti patīk darīt to, ko viņš dara. Izmanto spēli, rotaļu personāžus, dari pēc iespējas vairāk lietu kopā ar bērniem.

Ļauj bērnam palīdzēt, biežāk paslavē par iniciatīvu. Pacietība un miers ir labākā metode, kas palīdz bērna audzināšanā.

Attīstības krīze = biežāks sods

Ir noteikti vecuma periodi, kuros bērns ir īpaši spītīgs un neuzņēmīgs pret aizliegumiem, vārdiem un vispār - uzvedas citādāk nekā līdz šim. Tāds pārejas periods vai vecuma krīze mazuļa uzvedību neizmaina uz to labāko pusi. Vecāki apjūk, ir ātrāk aizkaitināmi un attiecīgi - biežāk soda bērnu.

Viens no tādiem periodiem bērna attīstībā ir trīsgadnieku krīze, kad bērns visu grib darīt pats.

Šis periods izmaina attiecības starp vecākiem un bērnu. Vecāki kļūst par atdarināšanas objektu, bērns cenšas būt tāds, kāda ir mamma vai tētis - gan savās darbībās, gan uzvedībā un vārdos. Šis periods veido ne tikai paststāvību, bet vienlaikus atdala bērnu no pieaugušā. Un krīzes pazīmes, kas noteikti jāņem vērā, ir - negativitāte, spītība, pretošanās, necieņa pret pieaugušajiem. Bērns var sakliegt uz mammu, tēti, iesist. Bērnam var kaut kas nesanākt tā, kā pieaugušajam, un rezultāts var būt kārtējā histērija.

Ko darīt krīzes laikā?

1. Neizdabā bērnam krīzes dēļ, ja runa ir par viņa kaprīzēm, bet nekliedz uz viņu un neizdari uz viņu spiedienu. Bērni jūt vecāku nepārliecinātību par savām spējām, viņu noskaņojumu un attiecīgi reaģē - neklausa, kliedz un raud. Iespējams, bērns tādā veidā cenšas arī pievērst sev uzmanību.
2. Bērnam jāmācās parotaļāties vienam. Tas palīdzēs viņam kontrolēt savas emocijas un vecākiem mierīgāk padarīt savus darbiņus.
3. Ļauj bērnam būt patstāvīgākam. Lai viņš dara kādas lietas pats - ģērbjas, palīdz kādā mājas darbiņā.
4. Biežāk jādodas pastaigās, jārotaļājas, sevišķi, ja runa ir par kustību spēlēm. Izņēmums ir vakari, kad jādodas pie miera.
5. Jāievēro dienas režīms.
6. Jābūt pārliecinātiem par to, ka mierīga attieksme un pārliecība par savas audzināšanas pareizajiem punktiem atbrīvos jūs no bailēm par to, ka nākotnē netiksiet galā ar bērna uzvedību.
7. Un, protams, jāzina, ka tāds pārejas periods ir, jāsaprot, ka tas var skart arī jūsu bērnu, tāpēc jāaprobežojas ar pacietību. Jo pacietīgāki vecāki būsiet, jo ātrāk tiksiet cauri šim sarežģītajam laikam.

Kā sodīt nopietnu pārkāpumu gadījumā?

Sirdsapziņa bērniem veidojas ap 7 gadu vecumu, piecu gadu vecumā tā ir vēl tikai tapšanas stadijā, tāpēc bērns nevar just sirdsapziņas pārmetumus par to, ka kaut ko ir veikalā nočiepis.

Vecāku uzdevums ir nerāt, bet novērtēt, kāpēc bērns, piemēram, ir paņēmis bez atļaujas kaut ko, nozadzis kaut ko. Bērnam ir jāpaskaidro, ka tas bijis slikti un zog tikai noziedznieki.

Par iemeslu zādzībām var būt:

1. Bērns nespēj novērtēt un atšķirt tādas lietas kā labs, slikts, svešs, savs;

2. Bērnam ir iekšējie pārdzīvojumi, psiholoģiska neapmierinātība;

3. Gribas attīstības trūkums.

Dažkārt bērnu uz tādu rīcību var pamudināt pārāk stingra kontrole mājās, kad bērnam tiek ļoti daudz kas aizliegts. Un tad šis ir veids, kā viņš protestē pret visu.

Bērnu soda kāds cits

Vēl viens no soda veidiem ir, kad bērnu soda cilvēks no malas. Gadās situācijas, kad bērnam ir autoritātes ārpus ģimenes, kuru viedoklis viņam ir ļoti svarīgs. Šo faktu var izmantot un palūgt cilvēku aprunāties ar bērnu, šis cilvēks var arī sarāt bērnu, bet sodīt - nekad, jo uz to tiesības ir tikai vecākiem.

Neļaujiet uz ielas citiem vecākiem risināt jūsu problēmas, viņiem ir jārisina savējās un jums savas. Svešiem cilvēkiem patīk aizrādīt, patīk iejaukties, pat draudēt, pamācīt un iebiedēt. No tādām situācijām ir jāizvairās. Un citu cilvēku iejaukšanās vispār ir pat bērnu tiesību pārkāpums.

Problēmu risināšanā drīkst iesaistīt, piemēram, tuvu ģimenes draugu, audzinātāju vai skolotāju. Jums ir tiesības bērnu pasargāt no psiholoģiskajām traumām, tāpēc nebaidieties apturēt vecākus vai vienkārši citus cilvēkus, kas cenšas pazemot vai rāt jūsu bērnu.

Viltības, un veidi, kas palīdz izvairīties no soda

Diemžēl, neļaujot bērnam kļūdīties, mēs nekad neizaudzināsim personību, kas prot uztver kritiku objektīvi. Kļūdām ir jābūt, lai zinātu, ka dzīvē nav viss tik skaists un rožains, ir jāļaujas jaunām sajūtām, jāprot gūt secinājumus, lai mācītos rīkoties citreiz kritiskās situācijās. Bērns ir jābrīdina.

Bet nevajag teikt - NEDARI. Ir tāds psiholoģiskais paņēmiens - «uzklausīšu «pareizo», padomu, bet darīšu otrādi»; tāpēc, lai tu, mamma un tēti, būtu bērna draugi, kas tomēr viņu pasargā no bīstamiem soļiem šajā dzīvē, jāizmanto viltības.

Bērns centīsies jūs klausīt, kamēr vien jūtīs mīlestību pret sevi, gatavību aizsargāt un viņu saprast, un dažkārt viņš kļūdīsies. Slikti ir tad, kad bērni pārstāj mūs mīlēt, pārstāj mums uzticēties un sāk mūs ienīst par to, ka mēs pastāvīgi cenšamies viņiem norādīt, kas un kā būtu darāms.

Bērnam vajadzīgi ir daudzi gadi, lai viņš iemācītos vadīt savas vēlmes, emocijas un uzvedību. Ja vecāki ar sodiem cenšas saīsināt šo termiņu, tad tā ir milzīga kļūda. Ļoti nepareizi ir pirmajos bērna dzīves gados mācīt viņam labprātīgi no kaut kā atteikties, kontrolēt savu rīcību, iziet uz kompromisu, diplomātiski vienoties un vispār norīt jebkuru pēkšņo vēlmi sevī.

Un tomēr ir muļķīgi domāt, ka liela deva pērienu ļaus uz visiem laikiem apgūt visas dzīves mācības. Sākumā ir jāiemācās bērnam būt par draugu, un tad var kopīgi labot bērna kļūdas, darot to draudzīgi, bez pazemojumiem un aizvainojuma, bez draudiem un šantāžas.

Bieža sodīšana, īpaši nepelnīta, bremzē bērna attīstību un vieš bērnā neuzticību pret sev tuvajiem pieaugušajiem.

Gadās dzīvē visādi, un vecāki nevar vienmēr mierīgi reaģēt uz visām bērna kaprīzēm, bet jebkurā gadījumā, jo biežāk dažādās situācijās pret bērnu tiks izmantota draudzīga pieeja, jo pacietīgāki būsiet skaidrojot bērnam, jo lielākas izredzes vēlāk ieraudzīt tieši vēlamo rezultātu.

Un atcerieties: pati galvenā balva dzīvē ir bērna mīlestība un uzticība!

KomentāriCopyLinkedIn Draugiem X
Redaktors iesaka
Nepalaid garām!
Uz augšu