Mūsdienu sieviete pat nevar iedomāties, ko nozīmē, ja tu nevari lietot vēlamu kontracepciju, savā īpašumā saņemt kredītkarti, piedalīties tiesā, vilkt peldkostīmu, kādu vēlies, vai skatīties Olimpiskās spēles. Lūk, senāk sievietes to ne vien zināja, bet arī šos absurdus respektēja...
Lai savā īpašumā 1960. gadā iegūtu kredītkarti, sievietēm bija jābūt ne tikai teicamai reputācijai naudas darījumos ar banku, bet bija jābūt arī ... precētai, raksta allday.com. Bankām bija tiesības atteikt šo pakalpojumu, ja sieviete nebija izgājusi pie vīra. Un bija jau vēl viens aspekts - arī vīra kungam bija sava teikšana par to, vai sieva ir pelnījusi šādu uzticību. Tikai 1974. gadā šis noteikums tika atcelts pilnībā un sievieti vairs nevērtēja pēc viņas ģimenes stāvokļa vai vīra domām.
Daudzos ASV štatos ilgu laiku sievietēm bija aizliegts būt zvērināto rindās. Kā iemesls tika minēta sieviešu pārlieku lielā emocionalitāte, kas neļautu objektīvi uztvert visu asiņaini kriminālo informāciju. Arī izskats tika bieži nodēvēts par lielu izaicinājumu pārējiem, kas atrodas tiesas zālē. Taču visabsurdākais, kas tika šajā sakarā teikts, bija tas, ka sieviete, kamēr atrodas tiesā, atstāj novārtā savu mājsaimniecību. Vīrs ir neapmierināts, ja viņu nesagaida mīļotā sieva ar siltām vakariņām. Tikai 1975. gadā Augstākā tiesa lēma, ka sievietes nedrīkst izslēgt no tiesas piesēdētāju rindām.
Kad 1957. gadā tika akceptētas pretapaugļošanās tabletes, tās tika parakstītas tikai «īpaši smagos menstruālos gadījumos». 1960. gadā tās tika izsniegtas sievietēm, arī ja tās nesirga ar šādu kaiti, taču daudzos štatos vēl aizvien pie kontracepcijas tabletēm varēja tikt tikai precētas sievietes. Un, ja arī sieviete dzīvoja štatā, kur tas ir legāli, - viņai vajadzēja papūlēties atrast dakteri, kurš šīs zāles izrakstīs, jo vairums sabiedrības šo kontracepcijas līdzekli uzskatīja par amorālu, vien prostitūtām derīgu un veselībai bīstamu.
1920. gadā sievietēm, lai pavadītu laiku pludmalē peldkostīmā, bija jāpacieš daudz neērtību. Daudzviet tika izdoti noteikumi par to, cik īsā tērpā sieviete var atrasties publiskajā zonā. Pludmalēs pat patrulēja uzraugi, mērīdami sieviešu peldkostīmu garumu. Lieki piebilst, ka «par noziedzīgu atļaušanos» sievietes patiešām tika apcietinātas.
Pirms Grūtniecības diskriminācijas akta parakstīšanas 1978. gadā sievietēm bija aizliegts strādāt, kamēr viņas gaida bērnu. Vēl vairāk, darba devējs drīkstēja atlaist sievieti, pamatojot to ar viņas grūtniecību.
1908. gadā Ņujorkā tika pieņemts likums, kas aizliedz daiļā dzimuma pārstāvēm smēķēt publiskās vietās, tostarp restorānos, bāros un viesnīcās. 1927. gadā šis aizliegums tika atcelts - laikam vīriešiem tomēr gribējās iespēju iepazīties ar kādu daiļavu, piedāvājot tai uguni.
Pat līdz 1972. gadam sievietēm netika ļauts skriet Bostonas maratonu, bet tas neliedza 1966. gadā Robertai Bobijai Gibai tapt par pirmo sievieti, kura paveica maratonu. Nākamajā gadā Katrīna Švicere bija pirmā sieviete, kas noskrēja maratonu ar visu numuru, kurš tika reģistrēts uz vīrieša vārda.
Uz jautājumu, kāpēc sievietes nedrīkst lidot kosmosā, NASA atbildēja: «Mums nav specializētu programmu, kas derētu astronautēm - sievietēm.» Šāda atbilde derēja līdz 1979. gadam, kad pati NASA beidzot izvēlējās sievietes, kuras būtu piemērotas astronautes uzdevumam.
Jau antīkajā Grieķijā precētām sievietēm bija aizliegts vērot Olimpiskās spēles. Šā aizlieguma ignorēšana varēja beigties ar nāvessodu. 1930. gadā britu armija aizliedza sievietēm vērot boksa mačus.
