Uzsākot jaunu gadu, allaž apņemamies kādas jaunas lietas, ko ceram paveikt. Jauni plāni un idejas, jaunas apņemšanās un ieceres. Neizdarītu lietu pabeigšana un jaunu sapņu īstenošana. Tas viss virmo gaisā gadu mijā. Un tā ik gadu. Un allaž pienāk brīdis, kad pēc svētkiem, atgriežoties ierindā, atskārstam, ka tālāk par iecerēm mūsu plāni nevirzās. Kā rīkoties, lai sasniegtu visu, ko iekārojam, un kur ņemt gribasspēku, lai savas ieceres realizētu?
Janvāra beigas ir tas brīdis, kad īstenība ieduras sirdī. Skaidrs, ka plānu īstenošanā jāiegulda arī darbs un enerģija. Tad prāts iesaka pārvērtēt ieceres un atteikties no ilūzijām. Taču nereti, atsakoties no ilūzijām, cilvēks piedzīvo vilšanos.
Un šī vilšanās ir skaudra, jo skar ļoti personīgi cilvēku pašu.
Vilties sevī nozīmē apjaust, ka atbildība par dzīvi jāuzņemas pašam. Vecāki, skolotāji, priekšnieki un valdība – tie nes kolektīvo atbildību. Visgrūtāk ir noticēt sev un būt vienotam ar savu kodolu. Jo kodola visbiežāk cilvēkiem nemaz nav. Sadzīviskās lietas, steiga, paviršība ļauj apjukt un pazust sīkumos. Cilvēki zaudē kodolu un novirzās no sava enerģijas centra. Tādējādi viņi nespēj atrast savu patiesību un klejo nopakaļ ilūzijām, un ļauj sev vilties. Vilšanās ir signāls par nepareizu virzienu.
Kā zināt, vai esam uzņēmušies par daudz? Kā saprast, kas ir pareizais virziens, kur doties? Kā nezaudēt sevi sīkumos? Kā atgriezties savā enerģijas centrā?
Katram ir vajadzības un vēlmes. Sapņi un cerības. Cilvēku problēma ir tā, ka reizēm viņi apjūk un nespēj atšķirt vēlmes no vajadzībām. Paaugstinājums darbā ir vēlme vai vajadzība? Ego to novērtē kā vēlmi savām interesēm, lai vairotu godkāri. Profesionāli tā ir vajadzība plašākai izaugsmei nākotnē. Kā atšķetināt katra aspekta īsto vadmotīvu?
Ir viegli atteikties no iecerēm, kas izdomātas ārpus cilvēka. Ieceri iet sportot allaž var noslāpēt ar nespēku, plānu - vairāk staigāt ar kājām var nojaukt ar nevaļu un steigu ikdienā, apņemšanos vairāk satikt tuviniekus var norakstīt uz profesionālajām slodzēm. Visam ir izskaidrojums un attaisnojums. Viss, kas būvējas ārpus mums, ir pakārtojams. Lai slinkums varētu gavilēt un nepiepildījuma sajūta vairs neizprastu savus avotus. Jo dzīves paradokss nosaka - cilvēka piepildījuma sajūta cieši saistīta ar darāmo lietu apjomu. Jo vairāk cilvēks sevi realizē, jo vairāk viņš smeļ enerģiju šajos procesos. Tādējādi, jo vairāk mēs ļaujam sev slinkot, jo vairāk mēs iztukšojam sevi un nevis iegūstam brīvu laiku, bet krītam izmisumā.
Jaunā gada apņemšanos izeja ir apjausma, ka dzīves piepildījums ir katrā dienā. Jebkas, ko mēs izvirzām sev par mērķi nākotnē, ir utopija. Jo nākotne ir ilūzija. Vienīgais, ko varam paņemt no pagātnes, ir pieredze. Nevis pieķeršanās un cerības, bet pieredze un pilnveidošanās piepildījums.
Tāpat nākotne ir nevis apsolīta, bet izrietoša no šodienas gaitām un rīcībām.
Lai jaunā gada apņemšanās varētu īstenot, nav jāgaida kāds noteikts atskaites punkts – rītdiena, pirmdiena vai nākamais mēnesis. Ir jāieliek pamats šodienā. Ir jāvirzās uz mērķi maziem soļiem. Jo mērķis nav tikai rezultāts, tas ir process. Un visas ego izvirzītās jaunā gada apņemšanās ir tik nojaušamas, ka ikdienas mazie soļi ir reāls garants tam, lai viss izdodos – ne vien no realizācijas viedokļa, bet arī no ticības sev. Jo nav svarīgāka aspekta cilvēka personībā kā ticība sev. Ja cilvēks zina, ka Dievs, mīlestība, laime, nauda un piepildījums ir viņā, tad nekādas ego vai ārējo apstākļu svārstības to neietekmēs un neizšūpos.
būtiski izprast, kas ir ieceres, kas mūs pilnveido un papildina, un kas ir plāni, kas balstīti uz iluzoriem pamatiem.
