Rakstot par šo tēmu, neviļus radās asociācija ar šo slaveno Šekspīra citātu. Jo šķiršanās savā ziņā ir nāve – mirst attiecības. Tikai liktenis šajā gadījumā esi tu pats, tavā ziņā ir padoties vai cīnīties. Rakstā izmantoju fragmentus no savas sarunas ar TV seriāla Šķiršanās formula režisoru Uldi Cipstu, kura viedoklis par šīm tēmām man šķiet saistošs un vērtīgs.
«Būt vai nebūt – tāds ir jautājums.
Kas prāta cienīgāk: vai ciest tās bultas,
Ar ko mūs vajā ļaunais liktenis,
Vai pacelt ieročus pret posta jūru
Un izbeigt visu?»
Viljams Šekspīrs, Hamlets
No kļūdām nav jābaidās
Vairumā gadījumu iemīlēšanās notiek bez loģikas un racionāla saprāta ietekmes. Jo esi emocionāli atvērtāks un atklātāks, jo lielāka varbūtība piedzīvot sāpes. Liela daļa no mums, vienreiz izdzīvojuši šādu pieredzi, cenšas turpmāk no tās sevi pasargāt. Tikpat lielā mērā šāda pieredze var būt aizgūta no audzināšanas, attiecībām ģimenē un skolā. Mūžīgā kontrole no vecāku, skolotāju un apkārtējo puses ir mācība, ko bērns pārbauda praksē. Viņš iet pa dzīvi, nespējot uzticēties, un atveras vienīgi gadījumos, ja pastāv ilūzija, ka otrs tiek kontrolēts. «Diemžēl lielā mērā mēs joprojām audzinām skrūvītes mehānismā. Bērni tiek mācīti baidīties no kļūdām, nevis tās pārvarēt. Šī pieeja pēc tam tiek pārnesta uz attiecībām.
Mēs vēlamies kontrolēt situāciju, jo šķiet, ka tad būsim lielākā drošībā.
Tādā veidā tiek ielikts pamats slimām un kontrolējošām attiecībām, kurās viens no partneriem nonāk atkarīgā lomā,» savās pārdomās dalās Uldis.
Bailes no nezināmā
Ļoti daudzi no mums gadiem dzīvo sava veida emocionālās vardarbības aplī – strīds, samierināšanās, laimes periods –, un tā nepārtraukti. Tu visu laiku dauzies pret stūriem un sāpīgi atsities tā vietā, lai būtu brīvs un darītu, ko vēlies. Sarunā ar Uldi abi nonācām līdz secinājumam, ka visa pamatā ir bailes. «Katrs savas bailes kompensē citādi, katrs kaut kādā veidā aizsargājas, jo tādi patiesi, atvērti un brīvi cilvēki ir tikai aktieri, kas spēlē savu lomu,» smaidot saka Uldis.
Bailes ir veids, kā mēs cenšamies mazāk sevi sāpināt. Arī es pati ar to saskāros brīdī, kad nonācu šķiršanās priekšā. Manā gadījumā tās bija bailes zaudēt ierasto komfortu un bailes, ka nākotnē nāksies dzīvot vienai pašai. Pirmo reizi apprecējos 18 gadu vecumā, otro vīru satiku pavisam neilgi pēc šķiršanās.
Man nebija pieredzes un zināšanu, kā tas ir – dzīvot vienai, bez vīrieša. Es nemācēju dzīvot savu dzīvi,
jo tā visu laiku bija pakārtota kam citam, ne man. Uldis šajā kontekstā min interesantu piemēru: «Es ilgu laiku ticēju teorijai, ka cilvēks ir laimīgs tajā brīdī, kad viņš kādam pieķeras, un nelaimīgs, kad viņam to atņem. Taču brīdī, kad tev atņem, tu vari attīstīties, kamēr pieķeršanās attīstību bremzē. Izstāstīju šo uzskatu meitai, un viņa to atspēkoja, sakot, ka cilvēks var attīstīties arī pieķeroties. Tev nav jāpieķeras akli un pilnībā, tu vari būt gan laimīgs, gan attīstīties, un tad tev nav nepieciešams izdzīvot visas šīs sāpes.»
Ilūziju tēli ātri sabrūk
Viena no interesantākajām un arī grūtākajām lietām dzīvē ir atrast patiesību attiecībā pret sevi un rast spēju pieņemt. Mīlestība lielā mērā ir pieņemšana. Svešā un citādā pieņemšana. Labu attiecību pamatā ir māka pieņemt otru tik tālu, lai viņam nav jāmelo, jāizliekas un jātēlo. Līdzko viens vai otrs pūlas partneri pielāgot savai fantāzijai, sākas problēmas.
Viena puse cenšas būt labāka un sāk izlikties, otra dusmojas, ka viņa iedomātais tēls neatbilst realitātei.
«Tādā veidā rodas dusmas, un cilvēks patērē savu radošo un seksuālo enerģiju nevis tādēļ, lai iepriecinātu otru, bet – lai uzturētu savu ilūziju radīto tēlu. Beigu beigās viens salūst, un attiecības beidzas. Tajā pašā laikā ir ļoti grūti izjaukt attiecības, kurās cilvēki, esot kopā, ir atbrīvoti un patiesi,» ir pārliecināts Uldis.
Patiesībā šis ir stāsts par ekspektācijām, kas arī lielā mērā saistītas ar audzināšanu. No mums gaida, ka būsim labāki, gudrāki, stiprāki, un par to vēlamies pretim saņemt beznosacījuma mīlestību. Taču aizmirstam, ka patiesībā jāmīl pašiem, bet viss, ko gaidām no citiem, rada problēmas pašiem.
Ieskatīties acīs patiesībai
Lai arī es bieži runāju par to, ka attiecībās katram jāturpina dzīvot savu dzīvi, divi pilnīgi brīvi cilvēki nevar dzīvot kopā. Katram kāda daļiņa sevis jāziedo, tajā pašā laikā jāļauj otram būt personībai, jāpalīdz veicināt viņa izaugsmi. Brīdī, kad attiecībās sākas nesaskaņas vai sānsoļi, pirmais un būtiskākais jautājums ir saprast, kāpēc tā notiek. Parasti mēs metamies virsū otram, bet kā ar mums pašiem? No harmoniskām attiecībām neviens prom nebēg, arī viena pagale nedeg. Tagad, pēc ilgiem gadiem, varu teikt, ka mana vaina bija nespēja būt atklātai pašai pret sevi. Nespēja noformulēt savas izjūtas, izprast, kāpēc neesmu ar sevi apmierināta. Rezultātā šī neapmierinātība tika izgāzta uz ģimenes locekļiem un cieta visi.
«Krāpšana rada dusmas, bet arī krāpšanas iemesls ir tās pašas dusmas, kas nav ļāvušas būt atklātam,» saka Uldis. Es iebāzu galvu smiltīs kā strauss un cerēju, ka otrs cilvēks visu atrisinās manā vietā, bet tā nenotika. Uldis domā – ja vaina ir abos, tad radušos situāciju iespējams risināt. Savukārt es uzskatu, ka abiem partneriem šādā gadījumā jābūt ļoti pašpietiekamām un spēcīgām personībām, lai pa īstam spētu piedot.
Glābiņš – patiesa piedošana
Uldis Cipsts par ļoti labu metodi, kā nenonākt līdz Šķiršanās formulai, uzskata spēju noformulēt pārmetumus kā piedošanu. «Kad sākas strīds, tiek izvilkti visi vecie grēki. Šo pašu sarunu iespējams pavērst citādi, un var pateikt otram – es tev piedodu, ka tu man toreiz izdarīji to vai to. Tiekot galā ar savām dusmām, mēs varam partnerim iedot desmit reižu vairāk mīlestības brīžos, kad viņš ir satraukts. Savukārt,
izdarot spiedienu, otrs būvē stiprāku aizsardzību, un mēs paši, to nemanot, virzām viņu uz krāpšanu,
bēgšanu, dusmām. Šo mūri var salauzt tikai mīlestība un pieņemšana. Tu tādā veidā liec partnerim sajusties īpašam, turklāt – negaidot neko pretim. Patiesībā tikai divas spēcīgas un harmoniskas personības var veidot īstas un dziļas attiecības,» domā Uldis.
Grūtākais spert pirmo soli
Pēc manas pieredzes, galvenais indikators, ka attiecības vairs nav glābjamas, ir personiskais regress. Tavu izaugsmi var bremzēt partneris, bet tikpat lielā mērā tu to dari pats. Tu saproti, ka ir jārīkojas, bet neko nedari un vairs netiec ar sevi galā. Šīs slimības simptomi ir neapmierinātība ar sevi, zema pašapziņa, vēlme visās problēmās vainot citus, neiecietība, nervozitāte. Atceros, ka es šajā dzīves periodā sāku slēpties aiz dārgiem pirkumiem un spoža ārējā tēla, kļuvu augstprātīga un vēsa pret apkārtējiem. Tā bija kā čaula, kas kaut kādā veidā centās pasargāt pēdējās paliekas no mana sabrukušā ES. Diemžēl arī partneris šajā situācijā neko nespēja līdzēt. Man pašai bija jātiek galā ar sevi, un vienīgais veids, kā to izdarīt, bija izraut sevi no komforta zonas – respektīvi, šķirties. Tāpēc, ja neesi mierā ar esošo situāciju un attiecībās tevi notur tikai bailes no tā, kas gaida nākotnē, laiks rīkoties. Vēlāk, atskatoties atpakaļ, tev būs žēl tā laika, kas pavadīts bezdarbībā, skaidri zinot, ka šīs attiecības ir faktiski beigušās.
Te vietā būtu Četrdesmit vārtu uz mīlestību autores Elifas Šafakas teiktais: «Nebēdā par to, kurp ceļš tevi aizvedīs. Labāk apdomā pirmo soli. Tieši pirmais solis ir visgrūtākais. Neviens cits to nespers tavā vietā. Kad gaita būs sākta, ļauj visam notikt, kā jānotiek, un redzēsi, ka viss atrisināsies! Nepeldi pa straumi, esi straume.»
Teksts - Una Ulme
