Vīrieši «uz laiku» un «uz visiem laikiem»... 8

Psiholoģijas profesors Aleksandrs Bondarenko spriež par vīriešiem, kas pazūd no attiecībām, neko nepaskaidrojot, un mēģina tikt skaidrībā, kāpēc mīlestība ir pārvērtusies par «projektu», bet iemīlējušies par menedžeriem.

Stāstot par savām attiecībām, katrs no mums atspoguļo tikai savu pieredzi, savus iespaidus, turklāt šie iespaidi var būt maldīgi, jo neatbilst realitātei. Mums taču acīs ir «aklā zona» – kad mēs vienkārši neredzam to, kas šajā zonā nonāk. Tāpat ir ar psihi, mums reizēm ir neiespējami dot objektīvu novērtējumu savām attiecībām, mēs nevaram pateikt, kas starp mums patiesībā notika. Un tikt skaidrībā reizēm nespēj pat psihologs.

Sieviete novērtē situāciju, vadoties pēc savām interesēm, vīrietis pēc savām, vērotājam attiecīgi ir savas intereses. Bet cilvēki no malas skatās no malas un redz situāciju tādu, kādu to parāda viņu personiskā pieredze. Kas ar pāri notiek patiesībā? Par to skaidrībā var tikt tikai profesionāls psihoterapeits. Padalīšos ar saviem profesionālajiem novērojumiem – pēdējo gadu laikā cilvēku skaits, kas vēršas pie terapeitiem, ir ievērojami palielinājies. Un tas nav tikai mans novērojums, bet arī daudzu manu kolēģu novērojums. Turklāt, ja agrāk nāca galvenokārt ar ģimenes problēmām, tad tagad vairāk ir to, kas interesējas par vīriešu-sieviešu attiecībām.

Tieši šādā griezumā: «Kas notika? Kāpēc viņš aizgāja, kāpēc nepiezvanīja?»

Reklāma

Pirmajā vietā pēc pieprasījuma ir problēmas ar atkarību. Sievietes negrib būt atkarīgas no vīriešiem. Un jautājumi «Kāpēc viņš nepiezvanīja?» ir tieši no šīs operas. Sievietes grib skaidrību, viņas vairs negrib mocīties ar nenoteiktību. Agrāk viņas piekrita būt par pieņemošo daļu, spēlēt pasīvo lomu – atnāks, neatnāks, piezvanīs, nepiezvanīs, bet šodien tas viņas sadusmo un mulsina. Ja sievietes finansiālā situācija nav tā labākā, tad viņa vēl var pievērt acis uz neatkarību no vīrieša, kā bija 90. gados, piemēram, bet šodien viņas ir iemācījušās nopelnīt, pieņemt lēmumus un ir sapratušas, ka laimei patiesībā nav svarīgi, kāds tev mājās ir tualetes pods – zelta vai marmora. Bet ir svarīgi zināt, ka vīrietis, kas ir tev blakus, ir godīgs. Ir tendence. Attīstās romāns, vīrietis aplido, attīstās normālas attiecības. Pēc tam vīrietis tās pārtrauc. Es bieži vien dzirdu no sievietēm pēdējā laikā frāzi «vīrieši-mānītāji». Cita lieta, ka viņi varbūt mānās ne savu vēlmju dēļ, bet sievietēm no tā vieglāk nekļūst.

VĪRIEŠI «UZ LAIKU»

Atšķirībā no «vīrieši uz visiem laikiem» viņi pret sievieti izturas nevis kā pret savu likteņa līniju, ne kā pret svarīgu un vērtīgu cilvēku, bet kā pret… projektu. Man šķiet, agrāk tā nebija. Vēl pirms dažiem gadiem vīrieši tā neuzvedās – vēl šodien bija labas attiecības, bet nākamajā dienā viss beidzies bez paskaidrojumiem. Protams, es nekādā gadījumā negribu apgalvot un vispārināt, ka pirms divdesmit gadiem vīrieši «nepazuda no ētera». Pazuda arī agrāk. Tikai šodien ir skaidra tendence: vīrieši attiecības ar sievietēm uztver pilnīgi citādāk. Viņi pret mīlestību izturas izklaidīgi, pārdomāti, ar vēsu prātu. Riskēšu paziņot: šodien daudzi vīrieši izturas pret attiecībām kā menedžeri pret projektu, kuram ir sākums, kulminācija, nobeigums. Nekādu romantisku domu «viņa ir mana uz visu mūžu», nav pat «viņa ir mana». Viņš aukstasinīgi noslēdz attiecības, kā menedžeris noslēdz pabeigtu projektu. Vismaz izskatās ļoti līdzīgi! Un ir svarīgi to saprast tādēļ, lai nepieļautu pašpazemošanu, lai izvairītos no sevis vainošanas, lai nemeklētu sev kaut kādus defektus. Sievietei ar to visu nav nekāda sakara, ticiet man. Uz konsultāciju pie psihoterapeita nāk skaistas sievietes. Ļoti skaistas. Pilnīgi adekvātas. Un stāsta par to, ka vīrietis nav vēlējies turpināt attiecības. Vai pārtraucis tās. Kad es pārliecinos, ka tas nav viens gadījums, bet jauna tendence, sāku domāt: kas par lietu? Un secināju, ka tā ir tipiska vīrieša atbildes reakcija pret lielu daudzumu vienādu sieviešu mūsu sabiedrībā. Vienkārši sakot, vīrieši ir izlutināti ar uzmanību un izturas pret sievietēm ne kā pret personībām, bet kā pret funkcijām. Tas ir pirmais, kas nāk galvā. Bet domāt, ka visa vaina ir izlutinātos vīriešos, būtu pārāk vienkārši. Un otrs secinājums: projektveidīga attieksme pret mīlestību. Tā ir cilvēka psihes atbildes atbilde uz sociuma dekorācijām, kas ļoti ātri mainās. Mūsu vērtības ļoti strauji mainās, un mēs vairs neuztveram tās kā vērtības. Pirms 40 gadiem nomainīt savu auto bija liela traģēdija. Auto bija liela vērtība, un arī remontdarbnīcu bija ļoti maz. Tagad mēs viegli mainām vienu modeli pret otru, nepieķeroties savai mašīnai. Nepatīkami, vai ne? Taču attiecības pret cilvēku arī paliek tehniskākas. Vīrietis izturas pret saikni ar sievieti kā pret darījumu: mēģina saprast, kādus laika, emocionālos un finanšu resursus būs jāpatērē, lai iegūtu rezultātu, pēc tam sāk pašu projektu, pēc tam strādā pie rezultāta. Ar rezultātu es nedomāju fizisku tuvību, lai gan arī tas ir tajā ietverts. Vīrietis kā rezultātu uztver emocionālo tuvību, interesantu kopā būšanu. Pēc tam nolemj, ka projekts ir galā, jo viņam no šīs sievietes vairāk neko nevajag. Tāda apziņas spēle. Mēs domājam projektiem, mēs reizi pusgadā mainām ierīces, automašīnas un sadzīves tehniku ik pa pāris gadiem. Bet mīļotais un dārgais cilvēks ir neapmaināms. Un domāšana citādāk ir nepieauguša cilvēka kļūda.

«Vīrietis uz laiku» neuztver sievieti kā likteņa dotu cilvēku. Jā, viņam viņa patīk, viņš skumst, uztraucas, gaida tikšanos, bet šīs jūtas nav tik dziļas kā sievietei. Šādās attiecībās daudz lielākas emocionālās investīcijas veic sieviete. Sievietei mīlestība vienmēr ir bijusi un būs beznosacījumu vērtība, laimes ķīla un apmierinātības ar dzīvi pamatā. Lai gan arī sievietēm šobrīd mēdz būt šī «gadžetu» apziņa. Mūsdienu pasaule ir tāda, ka cilvēki psiholoģiski visu uztver kā projektu, gan bērnu dzimšanu, gan atvaļinājuma plānošanu, gan mājokļa pirkšanu. Gadžetu apziņa piedāvā obligātu viena projekta nomaiņu uz citu.

Vīrieši bieži kļūst par savu gadžeta apziņas upuri, jo viņi ir tuvāk tehnoloģiju pasaulei.

Saku «upuri», jo vīrieši ar šādām attiecībām apzog sevi, padara sevi nabadzīgāku. Es nesen domāju par mūsdienu rakstniekiem – vīriešiem. Nu par ko pie viņiem var palasīt? Kur, kādās grāmatās var atrast tādu attieksmi pret sievieti kā Hemingvejam vai Remarkam, kad sieviete ir likteņa līnija? Tagad ir tā, ka vispirms šitādu bābieti satiku, pēc tam citādu bābieti. Mūsdienu literatūrai nav vīriešu sejas. Vīrieši raksta par visu, kas ienāk prātā, tikai ne par vīriešu-sieviešu attiecībām. Nav šīs unikālās attieksmes pret sievieti, kad sieviete ir vīrieša liktenis. Likteņa dāvana.

Mūžīgās, arhetipiskās vīriešu bailes – netikt galā ar sievieti. Jo būs taču jāpierāda, ka tu esi īsts: kareivis, mīlnieks, mednieks, saimnieks. Cerība un atbalsts. Likteņa un dzīves pavēlnieks. Ja esi – tad uz visiem laikiem. Bet, ja «uz laiku», tad kāds gan tu esi likteņa pavēlnieks, kas pieņem stratēģiski svarīgus lēmumus? Tad tu esi vienkārši situācijas menedžeris.

Un tagad galvenais: jo īsta vīrieša programma ir kāda? Padarīt sievieti laimīgu! Tā bijis vienmēr!

Arī mūsu laikmets nav izņēmums. Un man šķiet, ka mēs drīz izslimosim šo slimību – es domāju aprēķina, mārketinga pieeju mīlestībai. Mīlestības vērtība kā daļa no tava likteņa, kā karmiskais sākums pie mums atgriezīsies.

Un nav svarīgi, vai vīrietis un sieviete apprecēsies un vai viņiem piedzims bērni. Mēs taču neapspriežam ne ekonomiskos, ne medicīniskos problēmas aspektus, vai ne? Mēs runājam par galveno, par mīlestību. Par to, ka mīlestība nebija projekts, bet stihija, dzīves jēga, ne aprēķina projekts. Tādas attiecības, kas ir likteņa dāvana, pieprasa cilvēka atdevi pilnībā, dziļi, nevis virspusēji.

Vīrieši «uz visiem laikiem» patiešām eksistē! Paverieties apkārt! Gadās, ka arī «vīrieši uz laiku» kļūst par «vīriešiem uz mūžu» –

ja notiek šāda ķīmija starp diviem cilvēkiem, kad vīrietis vairs nespēj iedomāties savu dzīvi bez šīs sievietes.

Tiesības būt ir dažādām attiecībām, gan tām, kas uz laiku, gan tām, kas uz visu mūžu. Nekā slikta projektveida attiecībās nav, ja gan vīrietis, gan sieviete apzinās, ka viņu romānam ir konkrēti spēles noteikumi. Problēmas sākas tad, kad sieviete šo mīlestību uztver kā likteni, bet vīrietis tikai kā kārtējo projektu. Kā to saprast? Intuitīvi sieviete praktiski vienmēr var just, kā mīļotais pret viņu izturas. «Vīrietis uz laiku» ir gandrīz kā mēms, viņš nedod nekādus signālus par to, ka «tu esi mana vienīgā, es gribu būt kopā ar tevi uz mūžu». Bet liktenīgajās attiecībās vīrietis šādus signālus sūta, atcerieties filmu par maršalu Žukovu: «Es vēlos, lai tu aizvērtu manas acis» vai «man bez tevis trūkst elpas»...

Vīrieti, kas saticis savu sievieti, neaptur nekas. Ilgstošās, autentiskās attiecībās neeksistē nekādi šķēršļi. Pat ja vīrietis vai sieviete ir laulībā ar citu. Man ir liela psihoterapijas pieredze, un es zinu, ko runāju. Apkārt ir tik daudz neveselu laulību, kad cilvēki dzīvo cits ar citu inerces pēc, tāpēc, ka «tā ir sanācis». Un, kad kāds satiek «īstu, liktenīgo mīlestību», – tas ir īsts, traģisks likteņa pārbaudījums. Un šis «vīrietis uz visiem laikiem» vienmēr dosies palīgā, glābs sievieti, rūpēsies par viņu, tāpēc ka viņa tam ir vissvarīgākais, gan priekos, gan bēdās. Bet «vīrietis uz laiku» var uzaicināt sievieti uz Taizemi, lieliski atpūsties kopā, bet pēc tam neatsaukties uz viņas lūgumu palīdzēt, kad tas nepieciešams. Tāpēc, ka šī palīdzība būtu ārpus šīm projektveida attiecību rāmjiem.

Lūk, vēl kāds projektveida attiecību simptoms: kamēr jūs esat kopā ar šo vīrieti, viss ir labi. Patīkams vakars, priecīga nedēļas nogale, kaislīgas naktis. Kad vīrietis aiziet un sieviete paliek viena, paliek tāda nepatīkama pēcgarša, nemiers, šaubas. Viņa dvēseles dziļumos jūt, ka šīs attiecības «nav īstas». Tajās viss ir kaut kā pareizi. Dāvanas īstas. Noskaņojums piemērots. Kaislīgi skūpsti un korekts sekss. Roka vīrietim netrīc, plaukstas nesvīst. Uz sms un zvaniem viņš var atbildēt, bet var arī neatbildēt... jo ir taču aizņemts. Īsi sakot, vīrietis nav gatavs, kā mēs jau teicām, izlikt attiecībās savas emocijas, jūtas, savu dzīvi. Sievieti taču nepiemānīsi. Vēlreiz gribu uzsvērt: «vīrietis uz laiku» nav ne nelietis, ne sliktais. Un šādās attiecībās arī var gūt apmierinājumu. Ar nosacījumu, ka sieviete saprot: viņa ir uzaicināta piedalīties projektā, nevis dzīvē. Kad mēs saucam lietas īstajos vārdos, kļūst ja ne vieglāk, tad vismaz daudz vienkāršāk dzīvot. Ne jau mēs atklājām, ka cilvēki dzīvo mītos. Uz pieņemšanu cilvēks ierodas tad, kad šīs mīts sabrūk. Protams, sieviete līdz pēdējam aizstāv savu vīrieti, attaisno viņu: «viņš ir tik aizņemts darbā», «ir izveidojušies viņam nelabvēlīgi apstākļi»...

Sievieti «mīlestība-projekts» pazemo. Bet vissliktākais ir tas, ka viņām var rasties bāzes neuzticība pret dzīvi un, kad viņas satiek «vīrieti uz visiem laikiem», uzvedas pēc nepareizā modeļa, atbaidot īsto mīlestību. Atļaušu sev nobeigumā novēlēt «projektveidīgā romāna» dalībniecēm izturēties pret šīm neveiksmīgajām attiecībām kā pret svarīgas pieredzes iegūšanas posmu, kurā viss bija nopietni, pa īstam, bet ar vienu norunu: tas viss nav mūsu dzīve un nav par mums. Jūsu īstā dzīve vēl ir priekšā. Tā jūs gaida.

Resursi

Apskati arī citus rakstus par šīm tēmām:

Vairāk raksti