Vai esi ievērojis, ka daudzi cilvēki sarunājas pārmetumu un noniecināšanas valodā? Es domāju, ka tas kļuvis jau par savdabīgu komunikācijas veidu mūsdienu pasaulē. Daudzi cilvēki pat nejūt, ka viņi to dara, un, protams, tas izraisa atbildes agresiju. Rezultātā uz līdzenas vietas rodas konflikts.
Pārmetumi ir psihoemocionālās vardarbības forma attiecībā pret otru cilvēku. Un daudzas ģimenes šādi dzīvo un audzina savus bērnus, un šis komunikācijas veids tiek nodots no paaudzes paaudzē.
Kas ir parmetums?
Tas ir apvainojums, kas tam cilvēkam, kuram tas adresēts, izraisa vainas izjūtu un vēlmi aizstāvēties
Protams, cilvēks sāk aizstāvēties, izsakot atbildes pārmetumus. Tas ir kā pingponga spēlē, kur bumbiņas lomā ir vainas izjūta. Attiecības kļūst toksiskas un nepanesamas. Tā cilvēki viens otram atņem izvēles iespēju, jo tādās attiecībās vienmēr valda bailes būt vainīgam, un visas darbības vērstas uz to, lai izvairītos no vainas izjūtas.
Kā atpazīt pārmetumu?
Tas vienmēr izskatās kā «Paziņojums – TU»: «Tu atkal izdarīji kaut ko ne tā! Tu atkal rīkojies slikti! Tu visu dari nepareizi!» Tas vienmēr tiek pasniegts no pozīcijas: «Es tavu rīcību vērtēju kā sliktu.» Taču es nerunāju par sevi un savu attieksmi pret tavu rīcību, es runāju par tevi un es tevi nosodu.
Ja pārmetumu valodā komunicē ilgāku laiku, attiecības neglābjami izirst. Un nav svarīgi, vai partneri izšķiras. Vienkārši attiecības kļūst naidīgas un toksiskas. Tādās attiecībās katrs no partneriem var saslimt (un parasti arī saslimst) ar nopietnām slimībām, kā arī viņu dzīvē sāk notikt nepatīkami un pat dramatiski notikumi.
Ar ko aizstāt pārmetumu?
Aiz pārmetuma vienmēr slēpjas kāda pārmetēja neapmierinātā vēlme, vajadzība. Tas nozīmē, ka viņš vēlas paprasīt kaut ko, taču, lai to izdarītu, izvēlas pārmetuma formu. To formu, pie kuras viņš ir pieradis savas attīstības procesā, pie kuras viņu pieradinājuši viņa vecāki. Bieži vien vecāki nezina, kā padarīt savu bērnu paklausīgu un ērtu, un tāpēc izvēlas manipulēt tieši ar šo pārmetuma formu un «spēlēt» uz bērna vainas izjūtu. Un mēs visi zinām, ka ar to cilvēku, kurš jūtas vainīgs, vienmēr ir vieglāk manipulēt. Un izaug tas bērns, kurš nemaz nezina, ka ir kāds cits veids, kā sarunāties, un, protams, arī viņš pats saprot tikai šo – pārmetumu valodu. Zinot to, ka aiz pārmetuma stāv kāda vajadzība, to var aizstāt ar lūgumu.
Pārmetuma alternatīva ir lūgums.
Lūgums vienmēr ir «ES-paziņojums». ja man kaut kas nepatīk tavā uzvedībā, man vienmēr ir izvēle, kā tev to pateikt: vai nu «tu esi slikts», vai arī «es esmu apbēdināts, man tas nepatīk un es lūdzu tevi tā vairs nedarīt». Šajā «Es-paziņojumā» nav pārmetuma, un tādā veidā tu partnerī neradi agresiju un vēlmi aizstāvēties. «Tu mani nobiedēji!» vai «Es nobijos, lūdzu, tā vairs nedari!» Ja pamēģināsi katru savu pārmetumu pārvērst lūgumā, attiecības pārstās irt un veselība netiks traumēta.
Ir vēl viena svarīga lieta attiecībā uz lūgumu.
Reiz, strādājot pārī ar savu partneri pie tā, lai pārtrauktu viens otram izteikt pārmetumus, es pamanīju, ka arī lūgums var tikt nepareizi tulkots.
Lūgums ir tas, kas paredz iespēju gan piekrist, gan atteikt. Par to nevajadzētu aizmirst mirklī, kad lūdzat. Savukārt pārmetums nekad neparedz atteikumu, jo aiz tā vienmēr sekos vaina. Pārmetumā neietilpst tiesības atteikt, un tas neparedz izvēles iespēju.
Tad, lūk, ir ļoti svarīgi lūgumu nepārvērst vardarbībā. Ja tev jau pateica «nē», atstāj cilvēku mierā. Tiesības pateikt «nē» ir katram cilvēkam – arī tev. Ja tu turpināsi pieprasīt izpildīt tavu vēlmi, tas neglābjami pārvērtīsies vardarbībā.
Patiesībā mēs pārmetam tikai tāpēc, lai atņemtu otram cilvēkam tiesības mums atteikt.
Un šajā rīcībā nav mīlestības.
Padomā par to, pirms pārmet!
Avots - http://happyphilosophy.ru
Tulkoja Ginta FS
