Vai tiešām vienmēr pārim savstarpēji jārunā?

Egoiste
CopyLinkedIn Draugiem X
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: depositphotos.com

«Pirms pāris gadu desmitiem emocionāli dziļas sarunas attiecībās bija diezgan liels retums. Cilvēki dzīvoja, to sevišķi neapspriežot. Vēlāk, lielā mērā pateicoties psihoterapijai, iemācījāmies, ka lielākā daļa problēmu rodas no neizrunāšanās, īpaši pāru attiecībās. Vai tiešām par visu un vienmēr jārunā?» jautāts tiek izdevumā «Annas Psiholoģija».

KONSULTĒ MĀRIS SILIŅŠ, PSIHOTERAPEITS

Ja divi cilvēki vēlas būt ilgās un pietiekami tuvās attiecībās, viņiem vienam par otru jāzina kaut kas būtisks un vairāk nekā pārējiem. Tātad - jārunā! Ja kādam šķiet neiespējami runāt par sevi un būt emocionāli atvērtam (un tā ir šā cilvēka personības iezīme), būt ilgtermiņa pāra attiecībās var būt grūti.

«Cilvēks runā, bet teiktajā nav jūtams tas, ko viņš patiesībā, sirds dziļumos jūt un domā. Absolūta klusēšana savā veidā ir pietiekami godīga, un

kopīga klusēšana var būt arī viens no ilgtermiņa attiecību sarunu variantiem, jo runāšana nav vienīgais un ekskluzīvais kontakta veids.

Taču, ja dziļākas un atklātākas sarunas pāra vidū nenotiek un nav bijušas ilgāku laiku, tas agri vai vēlu kļūst par šķērsli tuvām attiecībām,» uzskata Māris Siliņš. [..]

Laikam reti kura sieviete sirds dziļumos nav vēlējusies, lai viņas domas, jūtas un vajadzības otrs nolasa no acīm.

Lai uzmin gan to, ka viņa jau sen vēlas tās skaistās sarkanās kurpes, gan to, ka viņai jau kādu laiku trūkst vīrieša uzmanības.

Bieži vien šī vēlme, lai otrs uzmin, sakņojas bērnībā, kad mamma nolasa savas atvases vajadzības neverbālā līmenī un izpilda. Psihoterapeits skaidro, ka vienīgais, ko partneris var nolasīt, - ka ar otru kaut kas notiek - varbūt labs, varbūt slikts. Taču arī empātijai ir robežas. Var sajust un apjaust otra emocionālo stāvokli, taču nav iespējams pateikt, kas tieši par vajadzību slēpjas aiz konkrētajām emocijām. [..]

Par veiksmīgas sarunas pamatu uzskata stāstīšanu par sevi un savām emocijām, otram neko nepārmetot un nevainojot.

Kopumā tā ir, diemžēl arī šī nav panaceja.

Šis un tas par sarunām

  • Daudz ko var izšķirt spēja ieturēt pauzi. Ja otrs šobrīd nav gatavs runāt par to, kas ar viņu notiek, jāspēj paņemt pauzi, pagaidīt un sagaidīt, kad otrs būs gatavs dalīties.
  • Nozīmīgs ir laiks, kad un kā runāt. Lai notiktu pietiekami dziļa un emocionāli atklāta saruna, svarīgs ir laiks.

    Dziļām sarunām nepieciešama arī iesildīšanās vai priekšspēle, kas ne vienmēr nozīmē meditāciju un sadegtas sveces.

  • Palīdzēt izrunāties var neliela humora deva un saruna rakstiskā formā. Lai gan nopietnos attiecību jautājumos humors parasti nenāk ne prātā, tomēr saruna brīdī, kad problēma sevī ir apspriesta un emocionāli pārvārīta, kad partneris ir labā noskaņojumā, reizēm ir iespējama un ar ļoti labiem rezultātiem.
  • Pāri, kas ilgi dzīvo, runādami tikai par to, ko ēdīsim vakariņās un kurš izņems bērnu no bērnudārza, bieži piedzīvo krīzi, sevišķi pusmūža krīzi, kad jāsāk runāt vai arī jāšķiras. Kamēr audzina bērnus, ceļ māju vai apkaro ārējo ienaidnieku, var nerunāt.

    Tiklīdz bērni projām, māja uzcelta, ienaidnieks iznīcināts, nākas secināt, ka 20 gadi pavadīti kopā ar cilvēku, kuru vispār nepazīstu.


SĪKĀK PAR ŠO INTERESANTO TĒMU LASĪ ŠĪ MĒNEŠA ŽURNĀLĀ «ANNAS PSIHOLOĢIJA».

KomentāriCopyLinkedIn Draugiem X
Redaktors iesaka
Nepalaid garām!
Uz augšu