Daudzas sievietes sapņo no savas sejas notīrīt atgādinājumus par piedzīvoto pieredzi. Es skatos spogulī un daudz ko redzu. Mazās krunciņas ap acīm. grumbas pierē, negludumi un brīžam raupjums… Ko vēl tur bieži saka kosmetologi? Ar ko biedē, pirms piedāvāt glābējinjekcijas? Āda vairs nav tāda kā 20 gados. Bet vai tad es vēlos visu atgriezt atpakaļ?
Nē. Katra krunciņa ap acīm – ir maziņš liecinieks manam priekam un laimei. Tās bija ar mani tad, kad es precējos, kad dzima mūsu bērni, kad tie spēra pirmos soļus un izrunāja pirmos vārdus, kad vīrs atkal un atkal bildināja, kad notika kas labs.
Es smaidīju, smējos un šīs mazās krunciņas kā smalks zirnekļa tīkls ieskāva manas acis. Mēs dalījāmies laimē. Un es nevēlos šķirties no šīs laimes gabaliņiem, ar kuriem piepildīta katra mana krunciņa..
Kad es saīgu, brīnījos, aizdomājos, kopā ar mani to darīja mana piere. Vai gan es vēlos ar pāris dūrieniem notīrīt no tās šīs pēdas? Nē! Neparko! Man tas viss ir tik ļoti svarīgs, visi šie atgādinājumi un zīmes. Es skatos spogulī, un tās man miedz ar aci – mēs kopā zinām ļoti daudz ko.
Tā ir mana izdzīvotā pieredze, mans noietais ceļš. Kāpēc slēpt šīs pēdas un tēlot, ka nekas nav bijis?
Es negribu atgūt divdesmitgadīgas meitenes seju. Man jau ir 35, un dzīvē esmu ļoti daudz ko pieredzējusi. Un es nevēlos slēpt šo pieredzi, radīt ilūziju, ka nav bijis šo negulēto nakšu, asaru, smaidu, bēdu, smieklu, emociju un pārdzīvojumu. Negribu! Tā ir daļa manis un tai jāpaliek ar mani. Jā, es kopju savu seju un ķermeni, lieku maskas, smērēju krēmus, guļu uz rullīša, taisu sejas vingrinājumus un masāžas. Es vēl joprojām esmu meitenīte un vēlos būt skaista. Taču es netaisīšu injekcijas, kas rada mūžīgās jaunības ilūziju – kaut uz īsu brīdi. Vēl jo vairāk tāpēc, ka zinu to sekas.
Es negribu atgūt savu divdesmitgadīgo ķermeni bez strijām uz vēdera, krūtīm, gurniem, arī meitenīgās, augstās krūtis.
Mans divdesmitgadīgais ķermenis nebaroja bērnus, neiznēsāja tos, nebija vēl iepazinis mātišķuma priekus un īstas mīlestības laimi. Tajā nebija paša galvenā – pieredzes. Es skatos uz savām strijām un domāju – vai tās vajadzētu gludināt ar lāzeru? Vai vajadzētu taisīt operāciju, lai novērstu diastāzi? Krūšu pacelšanas operāciju? Vai vajadzētu arī te paslēpt pierādījumus?
Nē! Es negribu! Katra strija ir atgādinājums par laimīgajiem brīžiem, kad mani bērni auga manā vēderā. Tās ir atgādinājums par piedzimšanas brīnumu, par to brīnišķīgo pieredzi, ko man atnesa dzemdības un grūtniecība. Un es negribu no tiem atbrīvoties. Es netaisīsu krūšu plastiku, lai tēlotu, it kā neesmu ar tām barojusi četrus bērnus. Tie ir tādi, priecīgi momenti, tie nav ar neko citu salīdzināmi – tuvība ar saviem bērniem! Es netaisīšu vēdera plastiku. Kas vēl tur šodien ir moderni? Tas viss nav par mani! Man tas ir svešs.
Es mīlu savu ķermeni tādu, kāds tas ir šodien, un esmu tam pateicīga par visiem tiem brīnumiem, kurus tas darījis man iespējamus.
Un, kad es skatos uz tā nepilnībām, tās man ir dārgākas un mīļākas par jebkuriem ideāliem no žurnālu vākiem. Un tieši mīlestība pret savu ķermeni ļauj par to rūpēties vairāk.
Es skatos uz savu sirdi. Ja godīgi, bez rozā brillēm un objektīvi, tā nav pati skaistākā. Daudz rētu, nepilnību, daudz kļūdu, daudz sāpju, daudz tumšu pleķu. No malas šķiet, ka tā ne pārāk ilgi ir bijusi lietošanā. Taču liktenis tai bijis ne tas vieglākais. Un es domāju: kā, ja to visu būtu iespējams izdzēst? Manu bērnības vientulību, manu nelaimīgo skolas laiku mīlestību, strīdus ar mīļoto vīru, problēmas, kritienus, zaudējumus, diagnozes, visas situācijas, kad esmu jutusies pamesta, nīsta, visas traumas un aizvainojumus? Kas notiktu, ja varētu savu sirdi noslīpēt, kā parketu – hop – un kā jauna?
Nē! Es to negribētu.
Manas rētas dara mani par mani. Pateicoties tam visam es tagad esmu šeit tieši tāda, kāda esmu.
Tas viss palīdz man novērtēt to, kas man šobrīd ir. Tās piepilda mani ar spēku. Sāpes mani iemācīja mīlēt. Sāpes man iemācīja visu. Katra no manām rētām sirdī – tā ir mācību stunda, un tā ir vērtīgāka kā ārējā sirds pievilcība. Lai arī ne ideāla, lai arī dzīves sista, bet tieši tāda tā atveda mani šodienā. Un tieši viņa ar mani ir vienmēr, jebkuros apstākļos.
Apmainīt vienu sisto pret diviem nesistiem? Nē! Neparko! Un es patiešām nevēlētos citu dzīvi. Lai arī ideālu.
Kad es biju maziņa, man ļoti daudz ko gribējās pārrakstīt – piedzimt un uzaugt pilnā ģimenē, mīlestībā, ar tēti, brāļiem, māsām, vectētiņiem un vecmāmiņām, gribējās labas draudzenes, gribējās izdarīt visu pareizi, labi – kā pasakās. Jā, tad man ļoti gribējās mainīt savu likteni un savu vecāku likteni – es ilgi ar sirdi nevarēju pieņemt to, kas bija.
Bet šodien es nemainītu savu nevienkāršo vēsturi pret kādu citu. Tas, kas palicis aiz muguras, palīdz man šodien dzīvot savādāk. Mīlēt no visas sirds, es pat teiktu – no visa spēka (dažkārt – pēdējā spēka), nepadoties, ticēt, sapņot un meklēt.
Kur gan es būtu, ja manā ceļā nebūtu bijušas nekādas grūtības un pārbaudījumi? Nezinu. Mans ceļš atveda mani šeit, un tā ir pati labākā vieta man. Citas man nevajag.
Es negribu būt kāda cita, citādāka. Man ir pietiekami, ka esmu es pati – tāda, kāda esmu.
Tā ir cieņa pret savu ķermeni, piedzīvoto pieredzi un sevi pašu. Es tā to jūtu!
Autore Olga Vaļajeva
Tulkoja Ginta FS
