«Kad uzzināju, ka man ir HIV, piedzīvoju drausmīgu šoku,» atceras Marija. «Es nesapratu, kas īsti notiek. Neviens normāls cilvēks taču nepieļauj domu, ka kaut kas tāds var notikt ar viņu. Ja toreiz man blakus nebūtu labu draugu, es nemaz nezinu, kas ar mani būtu noticis...» izdevumā «Patiesā Dzīve» stāsta Marija.
Speciālisti norāda, ka pēdējā laikā ar HIV inficējas arvien vairāk cilvēku, kas dzīvo parastu ģimenes dzīvi un kuriem nav nekāda sakara ne ar narkotikām, ne seksuālu izlaidību. Šodien no šis slimības nav pasargāts neviens, ar to var inficēties pat vistikumīgākā mājsaimniece, kuras vīrs, piemēram, kādā sānsolī negaidīti saķēris šo bīstamo infekciju.
Kaut kas līdzīgs notika ar Mariju, kura agrāk pat visbriesmīgākajos murgos nepieļāva domu, ka var inficēties. Intervijā «Patiesajai Dzīvei» Marija stāsta, kā atguvusies no smagajiem pārdzīvojumiem un iemācījusies sadzīvot ar šo bīstamo slimību. Piedāvājam nelielu ieskatu intervijā:
- Kā jūs inficējāties?
- To, ka esmu inficēta, uzzināju šā gada janvāra vidū. Ārsts sprieda, ka infekcija iegūta pēdējā pusgada laikā, ne agrāk. Man
nav nekādu šaubu, ka infekciju ieguvu no sava vīra, savu bērnu tēva.
Jāteic gan, ka tagad viņš ir bijušais vīrs, jo mēs izšķīrāmies.
- Viņš zināja, ka ir inficēts?
- To es nezinu, jo viņš visu noliedz. Viņš par to nevēlas neko dzirdēt, viņš pat nav aizgājis pārbaudīties un arī negrasās to darīt. Viņš apgalvo, ka ir vesels, ka viņam viss ir kārtībā. Mūsu šķiršanās notika īsu brīdi pirms tam, kad uzzināju par inficēšanos. Šķiršanās iemesls bija vīra krāpšana, viņa dauzīšanās apkārt. Kā vēlāk uzzināju, sānsoļi bijuši regulāri, viņam bijušas vairākas partneres.
- Kā uzzinājāt, ka jums ir HIV?
- Man palika ļoti slikti, un mani aizveda uz slimnīcu. Bija ļoti augsta temperatūra, lauza kaulus. Parādījās izsitumi. Sākumā šķita, ka tā ir gripa, un to arī mēģināja ārstēt, taču vēlāk, kad tika veiktas analīzes, kļuva skaidrs, ka tas ir HIV.
Kad to uzzināju, bija briesmīgs šoks. Es nesapratu, kas īsti notiek. Kāpēc? Tas taču nav iespējams!
Līdz tam arī es biju stereotipu varā, ka šī slimība piemeklē tikai narkomānus un homoseksuālus cilvēkus. Taču man, normālam ģimenes cilvēkam, kas nelieto ne alkoholu, ne narkotikas, un kam seksuālas attiecības ir tikai laulībā, nekas tāds nav iespējams! Satricinājums bija milzīgs. Kura normāla sieviete laulībā pieļauj domu, ka vajadzētu izsargāties no vira, jo viņš varētu būt inficēts? Ja toreiz līdzās nebūtu labu draugu, nemaz nezinu, kas ar mani būtu noticis. Iespējams, kaut kas briesmīgs. Man bija sajūta, ka atrodos kraujas malā, no kuras ir tik viegli nogāzties. Man paveicās, jo ļoti lielu atbalstu sniedza draudzene.
- Kam pateicāt par savu slimību?
- Par to zina ļoti šaurs cilvēku loks - divas manas labākās draudzenes, bērni un manas atbalsta grupas biedri. Vairāk neviens. Ne kolēģi, ne radinieki nezina. Viņiem es neesmu teikusi un arī nedomāju to darīt.
Tagad katru dienu lietoju zāles, un veselības rādītāji ir manāmi uzlabojušies. Arī pašsajūta kļuvusi labāka. Sākumā bija grūti pierast pie zālēm, tas bija loti smags dzīves posms. Visa pasaule peldēja, bija slikta dūša. Bija tik slikti, ka pirmās divas trīs nedēļas pavadīju gultā. Nebiju spējīga neko izdarīt. Labi, ka blakus atradās draudzene, kura pieskatīja manu mazāko bērnu un vadīja mājas saimniecību. Tagad jau esmu atguvusies, vairs nav nekādu problēmu. Tāpat kā citi lieto vitamīnus, tā es dzeru zāles. Katru vakaru pa vienai tabletei.
Saku lielu paldies visiem, kas mani atbalstīja gan emocionāli, gan finansiāli. Kādus divus mēnešus nebiju spējīga strādāt, turklāt vēl šķiršanās... Biju nokļuvusi lielās finansiālās grūtībās, man bija nepieciešama palīdzība, un to es saņēmu - no draudzenēm, no atbalsta grupas, no biedrības «Dialogs», kas ir atbalsta centrs visiem tiem, kurus skar HIV un AIDS.
Vairāk par Marijas dzīvesstāstu lasi izdevumā «Patiesā Dzīve».
