Mēs bieži runājam par cilvēku dažādajiem vecumposmiem un to īpatnībām. Jau no pašas dzimšanas mūs skar kāda krīze. Tas nav ne slikti, ne labi. Tā ir viena no cilvēces īpatnībām, kas mums ir jāizdzīvo. Katrs to pārdzīvo citādāk, izprot savādāk, un katra individuālais raksturs to vēl maina un dažādo. Tātad, vecumposms ir cilvēka dzīves posms no vienas krīzes līdz nākamajai. Kādas krīzes mūs skar tieši pieaugušo vecumā?
Katrā vecumposmā var veidoties kāda pozitīva un negatīva iezīme. Tad nu aplūkosim pieaugušo krīzes.
«Pieaugušais», no 18 līdz 25 gadiem, posms, kad spēj nodibināt patiesas intīmas attiecības ar citiem cilvēkiem vai rodas atsvešinātība, neapmierinātība, vientulības izjūta, ieraušanās sevī. Labvēlīgā situācijā šajā laikā tiek dibinātas ģimenes, rodas atbildība par bērniem, tiek uzturētas ciešas draudzības saites. Šajā posmā galvenā krīze ir dzīves plāna pieņemšana visam mūžam vai arī dzīves perspektīvas neredzēšana. Šajā posmā vairums vēlas ģimeni, mājokli un stabilitāti, tas rada komfortu un laimes hormonus. Bet, jo vairāk attīstās laikmets un visu sāk mērīt ar naudas palīdzību, jo šajā posmā svarīgāk ir atrast savu kaislību, labu darbu, labu algu. Un galvenais atrast balansu starp attiecībām un darbu, bet to ne vienmēr izdodas izdarīt, un tad šī krīze ap 25 gadiem parādās. Kaut kā pietrūkst - vai nu darbs nav labs, vai nav ģimenes.
«Profesionālais briedums», 25 – 50 gadi, raksturīga radoša produktivitāte vai stagnācija. Šajā posmā var būt divas krīzes:
Pirmā: ap 30 gadiem – nav realizēti jaunības sapņi, nav piepildījušās vecāku cerības, ir skaidra apjausma, ka dzīve nav bezgalīga, ka kaut kas ir jāmaina.
Otrā: ap 45 gadiem – cilvēki apzinās, ka vairs nespēj to, ko varēja agrāk, pārdomā neiegūto un nepaveikto, meklē vainīgo, šķir laulību, meklē jaunāku partneri.
No krīzes iespējamas trīs izejas.
Konstruktīvā – cilvēks it kā atkal kļūst jauns, sajūt savu saistību ar sabiedrību, interešu loks paplašinās, tiek atrastas jaunas nodarbes, aizraušanās.
Konservatīvā – cilvēka intereses sašaurinās, galvenais ir mana ģimene un es. Savos vērtējumos cilvēks kļūst kategorisks.
Un sarkastiskā – cilvēks atsakās no saviem mērķiem un sāk pats par tiem ironizēt.
«Briedums», 50 un vairāk gadi, raksturīga sava ES apzināšanās vai izmisums, bezizeja, cīņa ar visu un visiem. Šajā posmā tiek baudīti iepriekšējo posmu augļi. Bet, kad pienāk pensijas gadi, tad tā ir galvenā šā posma krīze. Cilvēks ir kā izmests no laivas, nav vairs kur doties, nav darba. Ikdiena kļūst mierīga. Atkal jāsāk meklēt jaunas intereses, lai pārvarētu šo kritisko dzīves posmu.